Mājas sarga un jaunās saimnieces pirmā satikšanās dažādos novados

Kādu laiku pavadīju, kārtojot un rakstot apakšnodaļu, kurā jaunā sieva nupat iebraukusi pagalmā un tiek apdziedāta. Atvestā tiek raksturota dažādi, lielākoties visai asi, piemēram: “suņu, kaķu plēsējiņa, vecu katlu dauzītāja” (K 353, 8532), “mātei acu baditāja, tēvam šautu sviedējīn’” (K 592, 82), “svina lode kamanās” (L 803, 71) vai arī  “zirņu ziedu smukumiņu, izkaptiņas asumiņu” (L 1761, 1629).

Lielu īpatsvaru- aptuveni pusi-  šajā sadaļā aizņem tautasdziesmas, kurās raksturots brīdis, kad suns rej un tiek atvesta jaunā saimniece. Šoreiz mazāk pievēršoties pašai tautasdziesmai, gribētu dalīties ar novērojumiem, kā šis brīdis atspoguļots dažādos novados.

suņi rej_kartē (2)

Kartē attēlotas tautasdziesmas, kas liktas tipa pamatā, zem tām norādītie skaitļi atspoguļo pielīdzinātās jeb vienādās vienības pa novadiem (K- Kurzeme, Z- Zemgale, V- Vidzeme, L-Latgale, N- nezināms). Apzīmējums “Kopā”-  norāda skaitu, kur pamatdziesmām pieskaitīti arī varianti un variācijas, līdzīgie tipi. Proti, tautasdziesmas, kurās suņi rej “stāvus celdamies”, “pakaukdami”, vilku kaukšanas vietā ņaud kaķi vai dzied gaiļi u. tml. Tāpat var atšķirties pēdējās rindas, piemēram, šķīstas putras vārītāja var būt aizstāsta ar plānas putras virējiņu, šķidras putras vārītāju; “plāna klaipa” vietā- melna maize, plāna rika, jēla maize u.tml. Vēlos vērst uzmanību, ka tautasdziesmas par “šķīstas maizes cepējiņu” gadījumā Latvijas teritorijā kopā ir sastopami gandrīz 200 dažādu šīs tautasdziesmas veidu, un šis ir ievērojams skaits.

Interesanti, ka pie pamatdziesmas norādītais viena novada īpatsvars saglabājas arī variantos un variācijās.

Analizējot tautasdziesmu ģeogrāfisko izkliedi, dziesma par “šķīstas maizes cepējiņu” ir vispopulārākā, tās varianti un variācijas sastopamas visā Latvijā, tomēr visvairāk- Vidzemes ziemeļaustrumos- Cesvaines, Madonas, Gulbenes, Alūksnes, Apes, Smiltenes un Valkas apkaimē. Nav dziesmu no Vidzemes jūrmalas- Limbažu, Salacgrīvas, Kuivižu, Skultes, Carnikavas apkaimes. Tādēļ tautasdziesma arī vizuāli novietota kartes augšpusē. Līdzīgi atzīmēti arī pārējo dziesmu “popularitātes centri”, tādējādi izdalot Latgales ziemeļ-  un dienvidpusi. Diemžēl šāda prakse neizdodas ar Kurzemes dziesmām, jo tur centri veidojas ap t.sauc. suitu pagastiem- Alsungu, Rucavu, Nīcu, un vēl- ap Skrundu un Saldu. Krietni mazāk pārstāvēta Ventspils un Talsu puse. No vienas puses to varētu skaidrot ar Latviešu folkloras krātuves ekspedīciju materiāliem, vietējo skolu ļoti bagātīgiem folkloras vākumiem 20. gs. 30.tajos gados.

Tāpat kartē attēlotais ataino vēl vienu tendenci nodaļā un sējumā sagatavošanā vispār- salīdzinoši maz ir dziesmu no Zemgales, ko, iespējams, var skaidrot ar 1. Pasaules kara sekām, iedzīvotāju migrāciju, kas atstājis negatīvas sekas uz tautas tradīcijas saglabāšanu.

Pievēršoties tautasdziesmu saturam- par ko kurā pusē dzied, var secināt, ka Latgales pusē ir svarīgākas bijušas cilvēciskās īpašības- saticība, devība, šajā gadījumā saimi iemiesojot sunītī: kāda būs attieskme pret dzīvnieku, tāda- pret padotajiem un līdzcilvēkiem. Šīs dziesmas manā skatījumā ir šķietami piezemētākas, tiešākas. Turklāt vēl Latgales puses dziesmas lielākoties pierakstītas jautājuma formā, šķietami vērojot un vēl nelemjot- būs vai nebūs laba- tā radot iespaidu, ka saimniecei vēl ir iespēja sevi parādīt.

Savukārt Kurzemes puses dziesmās vairāk uzmanības pievērsts darba tikumam: svarīgi, lai jaunā saimniece būtu aša, izdarīga, visu prastu. Vērtējums nievājošāks. Visā plašajā šī satura tautasdziesmu klāstā  atrodamas vien pāris, kurās līdzīgi kā Latgalē novērojums izteikts jautājuma formā.

Interesanti, ka Vidzemes dziesmām, ņemot vērā to ģeogrāfisko popularitāti vajadzētu būt tuvākām Latgalē pierakstītajām, bet no ētiski vērtējošā skata tās tuvākas Kurzemei, kas pirmajā acu uzmetienā tā nav. Tas man lika analizēt detaļās plašo tautasdziesmu klāstu. Saturs, kas pirmajā brīdī saista tautasdziesmu vairāk ar Kurzemes materiālu ir šķīstas putras vārīšana un plānas maizes cepšana un var liecināt par neprasmi, slinkumu. Bet variācijas, kas uz šo vedinātu, piemēram, “jēlas maizes cepējiņa” pierakstītas Kurzemē- 6, Vidzemē tikai 1, tadējādi neapstiprinot sasaisti. Savukārt Vidzemē visai daudz variācijās ieskanas “plānas rikas griezējiņa”, kas vairāk vedina domāt par jaunās saimnieces skopuma- devīguma īpašību, kas savukārt to tuvina Latgalē izplatītajam jautājumam: “Vai būs maizes devējiņa?” Tādējādi Vidzemes dziesmas veido savdabīgu “tiltu” starp Kurzemi un Latgali.

G. Pērle- Sīle

Advertisements

Komentēt

Filed under Uncategorized

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s