Par krēslu šūšanu

Šodien, lasot dziesmu:

"Atsēsties, jauna mārša,
Ozoliņa bluķītī:
Kad krēsliņu nepašuvi
Bāliņos dzīvodama." K 1690, 9202

it viegli minēto “šūto krēslu” var iedomāties ko līdzīgu šūpuļtīklam vai krēslam, kura sēžamā daļa gatavota no auduma (mīkstā mēbele). Bet, ieraugot to pie tautasdziesmām,  kuru datējums ir vismaz pārsimt gadu, pārņem mulsums- vai meitai, pūru lokot, tajā bija “jāieloka” arī krēsls? Un kāds tad tas izskatījās, ja zinām, ka pamatā šajā laikā bija koka mēbeles bez polsterējuma?

Vispirms, raugot pašu faktu, ka meita darina krēslu, šķiet, ka vajadzētu būt kļūdai, jo kokdarbi agrāk bija vīriešu ziņā. Bet mulsinoši tas ir līdz brīdim, kad tautasdziesmās atrodam šādas liecības:

Steidzu, steidzu, beidzu, beidzu
Meldru krēslu darināt:
Redzu savu jaunu māršu
Pār kalniņu līgojot." N 1400, 20484

Tātad krēslus gatavoja arī pīšanas tehnikā, tā padarot tos par vienu no lietām, kas, iespējams, meitai pagatavojamas līdz kāzām.

Turpinot pirmās tautasdziesmas satura analīzi, pirmajā brīdī šķiet, ka vārda “šūt” vietā vajadzētu būt “atvest” vai kādam tamlīdzīgam vārdam. Tomēr šo domu atvairīja Latgalē, Mērdzenē, pierakstītā:

"Atsasēst tu, mōseņ,
Uz dagūšōs pagaleites:
Kū darēji bōleņūs,
Ka krēseleņa nāpadēji?" L 906, 772

Arī “Latvju Dainās” atrodami līdzīgi piemēri:

"Ar māršām sarājos,
Skaidienā stāvēdama:
Viņas grib, es nedevu
Mātes šūtu zīļu krēslu." LD 23682

Pētot etnogrāfijas pētījumus par seno latviešu sētu un tās iekārtu, neatradu apliecinājumu par kāda īpaša krēsla eksistenci, toties A. Bīlenšteina darbā “Latviešu koka iedzīves priekšmeti” minēti šādi fakti: “Agrākos laikos latviešiem atbilstoši viņu vienkāršajam dzīvesveidam krēsls bija svešs. Ir jau redzēts, ka viņš kādreiz sēdējis uz maziem soliņiem. Krēslu latvieši, tāpat kā krievi, uzskatīja par goda sēdekli. Pirms pusgadsimta [18./19.gs. – G.P. – S.] zemnieku istabā mācītājam tika pasniegts cietais krēsls, uz kura uzlika gultas spilvenu un pārklāja ar linu palagu vai krāsainu vilnas segu.” Par to, ka lietoti dažāda veida koka krēsli liecina arī Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas  muzeja mateirāli (sk. attēlu, kas iegūts Vēveris E., Kuplais M. Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. R., Avots, 1986., 166.lpp.)

IMG_2510

A. Bīlenšteina rakstītais vedina domāt, ka arī tautasdziesmās minētais šūtais krēsls varētu būt parasts krēsls, kam virsū uzsegts līgavas (vai pēdējā dziesmā- mātes) izrotāts audums, tā padarot vienkāršo mēbeli par greznu, īpašu, godos izmantojamu lietu.

Nevilšus prātā nāk arī mūsdienu tradīcija- kāzās, sēžoties pie galda, jauno pāri sēdināt izrotātos krēslos (ozolu vijas, ziedi, krāšņas, rotātas segas u. tml). Tā, iespējams, radusies no tautasdziesmās apskatītās prakses, bet šis aspekts vēl prasa papildus izpēti.

 

ar cieņu,

Ginta.

Advertisements

2 komentāri

Filed under Uncategorized

2 responses to “Par krēslu šūšanu

  1. Sveiciens kolēģiem! Dikti jauks ieraksts, urķējošs. 🙂 Cik man zināms, šūšana ir darināšana un dažkārt pīšana. Ir dziesmu teksti, kur bitīte šuj = darina savas šūnas. Vienas adatas pinumu tradicionāli sauc par šūšanu. Es balsotu par to, ka tie ir pīti krēsli. Piedāvātajā zīmējumā arī ir krēsls ar pīto sēdvietu un vienā no dziesmām pieminēts meldru krēsls. Ar sveicieniem, Ieva Pīgozne

    Like

  2. Paldies, Ieva, par vērtīgo komentāru!

    Ginta.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s