Ķīselis ar taukiem. Gurkst vien, kad ēd

Foto no https://www.mammamuntetiem.lv/articles/26880/kiselis-no-saldetam-ogam-nogarsojam-vasaru/?accept_cookies=1

Kā jau allaž bērni, arī es biju liela saldummīle. Bērnībā, kas pagāja Vandzenē, nekad neatteicos no saldumiem. Īriskonfektes “Kis-kis” vai sviesta rozes uz tortes manī tagad izraisa īstu sentimentu, bet baudīt ko tik gardu tolaik varēju reti.  Vismaz ne tik bieži, kā man gribējās. Viens no ikdienas gardumiem, ko bieži gatavoja mana vecāmāte, bija ķīselis – saldi skābs, no sezonas ogām vai žāvētiem āboliem, biezs un ēdams ar pienu. Tāds ir mans ķīselis – īsts sapņu saldēdiens.

Pēc tam bija arī skola ar izslavēto piena ķīseli, kuru klases puikas pusdienās tricināja tik sirsnīgi, lai izskatītos pēc ļumīga gliemeža. Protams, mēs, meitenes, vareni viebāmies un spiedzām.  Kurš gan ko tādu spēj ēst? Un mērķi – dabūt vairāk saldēdienu – mūsu klases puikas sasniedza gan.

Vien nesen uzzināju, ka ķīselis var būt arī citāds. Strādājot pie “Latviešu tautasdziesmu” akadēmiskā izdevuma un rakstot nodaļu par kāzu apdziedāšanos, uzgāju nelielu tautasdziesmu tipu, kas pierakstīts tikai Latgalē – Vārkavā, Kalupē un Līvānos:

Myusu bōbas bādōjōs,
Kur byus kōrst keiseleiti;
Staseišam rati zūbi,
Ti kōrssim keiseleiti. LFK 740, 29543

Rodas jautājums, kāpēc ķīseli nepieciešams kāst, ja ogas ir pats gardākais, kas tajā ir? Kas te īsti ir domāts? Atbildes atradu etnogrāfes Lindas Dumpes grāmatā “Latviešu tautas ēdieni. Latvijas vēstures institūta etnogrāfisko ekspedīciju materiāli.”[1]

Šķiet, ka tautasdziesmā domāts auzu ķīselis, kas ir senākais auzu ēdiens Latvijas teritorijā. Salīdzinoši ar miežiem un rudziem, kas bija senākā labība Baltijas jūras valstīs un audzēti jau pirms Kristus, auzu plašāka audzēšana attīstījās tikai 19. gadsimta beigās. Auzas galvenokārt audzētas zirgu barībai, bet tika izmantotas arī cilvēku uzturam. Sākotnēji ķīselis nebija nekas salds – tas bija sarecināts, ieskābēts auzu miltu novārījums, ko ēda kopā ar sviestu vai taukiem.  “Tas ieviesās, jo auzām bija labas skābšanas īpašības. Auzu ķīselis bija rituāls ēdiens kāzās un bērēs Austrumeiropas daļā, kur auzas audzētas plašāk, sevišķi slāvu un somugru tautām, bet arī Baltijas austrumu joslā. Latvijā izplatītais nosaukums “ķīselis” ir slāvu cilmes, cēlies no vārda кислый (skābs). Laika gaitā “ķīselis” pārnests uz Latvijā iecienīto augļu un ogu saldo ēdienu.”[2]

Lūk, recepte no Aknīstes:
“Auzu miltus ar visām sēnalām iejauc ūdenī pabiezā putriņā. Ieliek maizes garozas, ieraudzē podā. Rūgt jānoliek siltā vietā. Jārūgst kādu nakti. Kā skābuma smaka, tā to izkāš. [..] Pēc tam šo šķidrumu vāra uz lēnas uguns. Lai nepiedegtu, vienmēr jāmaisa. Ķīselis gatavs tad, kad sit mutulis un kļuvis biezs. Ēd ar saldu pienu, saldu ūdeni vai taukiem. Ķīseli ar taukiem samaisa visai saimei. Smukāka izskata pēc nolej vēl kādas karotes pa virsu ar tiem pašiem taukiem. Gurkst vien, kad ēd, tik gards.” Anna Vīķe, 75 g.v., Daugavpils raj. Aknīstes c. Červonkās, 1952, E 2, 201.[3]

Šāds ķīselis man bērnībā noteikti liktu saviebties. Jau iztēlojos to gurkstēšanu. No auzām to mēdza gatavot Latvijas austrumu daļā, bet mana vecāmamma Lidija, kā īstena kurzemniece, taisīja ķīseli no ogām. Viss ķēķis smaržoja. Nebija nekādas vajadzības to kāst.

Una Smilgaine


[1] Dumpe, L. Latviešu tautas ēdieni. Latvijas vēstures institūta etnogrāfisko ekspedīciju materiāli. Rīga: Zinātne, 2009.

[2] Turpat. – 20.-22. lpp.

[3] Turpat. – 40. lpp.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s