Tā iet, kad neprecās

Nesēdi, puišeli,
Caurā krēslā!
Kaķis tavu labu lietu
Ar kājiņu ķibinās.
Tā viņš iet, kad neprecās,
Par citu gultām nomaisās. K 13, 105,

Kura desa bija vērtīgāka?

Foto no bode.sidrabini.lv

Apdziedot otru pusi, viena no skartajām tēmām, īpaši Latgalē, ir ticība. Šajās dziesmās lielā daļā figurē desa kā atribūts, kas izmantots, lai pārmestu krustu. Ir dziesmu teksti, kuros atrodami pat vairāki desu veidi un to vērtīguma izpratne.

Aglūnīši, svāti ļaudis,
Nikod valna napīmin:
Pārkyuns spēre, zibsnes syta,
Jī ar dasu* kristējōs. L 835, 413

Aizgula tyusneņa
Ūļneicas golā;
Sabrauce Bērtulī malnī ļauds:
Pārkyuns spēre, krusa byra,
Jī ar dasu* kristējās,
Kilbasai** klanējās. L 1563, 325

*Desa – putraimu desa
**Kilbasa – gaļas desa. 

Komentārs “par puiša galvu egles galotnē”

Dažkārt tautasdziesmu pierakstītāji ir jautājuši teicējiem, par ko ir dziesma, kādēļ to dzied. Šādos gadījumos teicējs dažkārt sastomās: jā, par ko tad ir dziesma?…

Tā gadījies šādai Kurzemē pierakstītai dziesmai:

"Meitas atkal dzied:

Ko tie kraukļi kraucināja,
Ko žagatas žadzināja?
Tur stāv viena puiša galva
Sausā egles galiņā. 

Kā tas iznāk? Tur labāk: Tur stāv puiša cepurīte/ Sausas priedes galiņā. Kā tad galva var stāvēt priedes galā? Bet tā dzied." (LFK 1955, 10162). 

Trauku mazgājamās mašīnas priekštecis?

Bij' sunīts, nebij tāds, 
Kādu man vilks nonesa:
Trīs gadiņi nezināju,
Kas bij trauku mazgāšana. L 215, 322

No kāzu apdziedāšanās dziesmu pūra.

Sveicam Jāņos!

Blakus tradicionālajām Jāņu dziesmām, Latviešu folkloras krātuves arhīvā atrodami arī šādi teksti.

Par Rīgas kungiem un zemniekiem

Šādi, tādi Rīgas kung'
Ar nagiemi mēslus grāb;
Es tāds nieka zemnieciņš
Ar sav' sidrab' karotiņ'. Pāles Ārciems, 1730,

Kā tautietis no darba devēja par meli pārtapa

Atšķirot dažādas mūslaiku vārdnīcas, piemēram, “Latviešu literārās valodas vārdnīcu”, pie darbības vārda “maldināt” atradīsim skaidrojumus, ka tas nozīmē: 1)panākt, būt par cēloni, ka (kādam) rodas sagrozīta, arī nepareiza izpratne (par ko); 2)vilināt prom (no pareizā ceļa, virziena)- par cilvēkiem vai dzīvniekiem. /Latviešu literārās valodas vārdnīcas elektroniskā versija http://www.tezaurs.lv/llvv//

Tautasdziesmās maldināšana bieži vien saistīta ar tautieti- iecerēto vai jauno vīru, brāli, arī vecākiem, kas jauno meiteni maldina. Piemēram,

Liec, Laimiņa, man mūžiņu,
Liec da vienu labumiņu,
Nedod munu augumiņu
Nevēkļami maldināt. /LD 1214/

Lai tam tādu gudrumiņu,
Kas māmiņu gudru sauca:
Izauklējsi, izšūpojsi,
Dod otram maldināt./LD 17250.8/

Ar stereotipu, kas iegūts no šādām dziesmām, ka tautu dēls ir melīgs neģēlis, lasīju dziesmu:

Labāk tēva dubļus bridu,
Ne tautieša laipas gāju:
Tautiets mani maldināja
Ik pūriņu rītiņā. Z 1551, 2191

Pēdējās divās rindās “maldināšana” parādās ar pavisam citu nozīmi.

Tas lika ielūkoties K. Karuļa sagatavotajā “Etimoloģijas vārdnīcā”, kur atradu šādu “maldināšanas” vēsturi: “Maldināt- likt malt.(..) Pamatā indoeiropiešu *mel- , kas nozīmē (sa)grūst, (sa)berzt, sist, malt. (..) Literārajā valodā parastākais ir no “maldīt” atvasinātais verbs “maldināt”. Tā semantika izriet no dažāda virziena kustības, kas saistījusies ar mānīšanu par ceļa virzienu; sākotnēji laikam raksturīga bija riņķveida kustība, kas atbilda malšanai. Ar pārnesumu un vispārinājumu “maldināt” ieguvis nozīmi “mānīt, krāpt”. /Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sēj. R. Avots, 1992.g./

Tas liek divējādi raudzīties uz tādām dziesmām kā šīs:

“Saka tautas uz tautām:
To jemsim bārenīti;
Ne tai tēva, ne tai mātes,
To var grūši maldināt.” /LD 5221.1/

Proti, bārenītei nav aizstāvju, to var nostrādināt, likt daudz malt. Tai pat laikā- to var arī mānīt, jo nebūs, kam prasīt padomu un atbalstu. Vai arī:

“Māsiņ, skaista izauguse,
Kur man bija tevi likt?
Žēl man tevi tautàm dot,
Grēks pašam maldināt.” /LD 3511.1/

Raugoties uz “maldināšanas” dziesmām, jāsecina, ka lielākais vairums ir tādas, kā iepriekš minētās, kurās iespējamas abas darbības vārda nozīmes. Nedaudz mazāk, bet ir tautasdziesmas, kas saglabājušas agrāko “maldināt” nozīmi “malt”, piemēram:

“Izmākuse dēlu māte
Vedekliņas maldinàt:
Meitàm deva griķus malt(i),
Vedeklai tīrus rudzus.” /22507/

Savukārt “maldināšanai” topot par sinonīmu krāpšanai, to kā vienīgo nozīmi tautasdziesmās var sastapt krietni retāk. Piemēram,

Šādi tādi landermaņi
Brūnus svarkus šūdinaja,
Gribedami maldinàt
Lielu radu līgaviņu. /LD 20628/

Ieskatoties vērīgi, tautasdziesmas ataino valodas mainīgo dabu, neviennozīmību. Jāuzmanās no maldināšanas.

ar cieņu,

Ginta.

 

 

Cērt jel, dieveri!- pieraksti uz lapiņas malas

Dažkārt pie tautasdziesmām, ja teicējs ko vairāk skaidrojis, veiktas piezīmes par dziesmas iekļaušanos tradīcijā. Šādi pieraksti gadās reti, tādēļ bija pārsteigums atrast 2 vienā, ļoti mazā nodaļā- “Vedējs cērt durvīs krustu”.

Šāda dziesma un skaidrojums pierakstīts Kurzemes pusē- Basu ciematā, teicēja L. Cērmane:

"Cērt jel, dieveri,
Tērauda krustu
Pa mūsu māsiņas 
Kājiņām:
Cērt ļaunu pušu,
Cērt labu dienu!

Šo dziesmu dzied, līgavai nākot ārā no klēts. Ar speciāli šim nolūkam austām prievītēm

(apmēram 3 reizes platāka par parasto prievīti un ap 1,5 m gara), kuras sasietas cilpā,

kāzinieki cērt jaunās sievas prikešā krustus, pēc tam prievītes met virsū.” K 1935, 2262

Turpat netālu- Aizputē- M. Salna pie identiskas dziesmas stāstījusi šādi:

“No baznīcas pārbraukuši, istabā ieejot, izsita ar nūju krustiem pār durvīm.” K 1935, 8168

 

Ja esat saskārušies ar šādu vai līdzīgu tradīciju, būsim pateicīgas, ja pastāstīsiet par to mums- epastā vai tepat zemāk komentāru sadaļā.

Pateicoties jau iepriekš-

Ginta.

Kādēļ neprecēties pār ezeru

Kārtojot tautasdziesmu materiālu, saskārāmies ar šādu tekstu: Pirms runāt par saturu, gribētu vērst uzmanību uz pieraksta informāciju- teicēja M. Kalniņa ir bijusi 106 gadus veca, turklāt atminējusies, ka dziesmu dzirdējusi pirms 80 gadiem (!!!).

Vēl jāatzīmē, ka teicēja, neskatoties uz vecumu, ir ļoti veiksmīgi improvizējusi pamattekstu. Salīdzinājumam cita šī tipa dziesma:

 Komentējot pašu jaunradīto tekstu, gribas dalīties ar Dr. B. Reidzānes pārdomām: šāds dziesmas nobeigums šķiet ļoti reāls, jo, pirmkārt, Madonas pusē dūņainu ezeriņu un purvu ir visai daudz. Otrkārt, šķietami komiskais zirgu ārā vilkšanas apraksts, tāds varēja arī būt. Ja zirgs iestidzis rāvā, nav iespēju tikt klāt ne zirga kājām, ne rumpim un atliek tikai glābt braucējus. Ja ezers maz aizaudzis, arī īsti ciņu un zāles kumšķu, kur atsperties nav. Tāpēc jāpriecājas, ka vēl līgavu paguvuši no zirga nocelt.

 

Baiba, Ginta un Beatrise.

Pūt, vējiņi, kukurūzu

“Pūt, vējiņi” ir tautā plaši pazīstama dziesma, bet tikai retais zina, ka tā nebeidzas ar “Pats par savu naudu dzēru,/ Pats skrēj’ savu kumeliņu”, bet turpinās ar krodzinieces uzrunāšanu, alus kannas sasišanu un pat plānu dzert kāzas 3 dienas- atkarībā no dziesmas garuma. Tāpat retais zina par citu melodiju, ar kādu dziesma dziedāta vai ka tai var būt arī piedziedājums.

Bet ne par to šoreiz. Padomju laikā folklora kā “darbaļaužu manta” tika plaši izmantota, jāsaka gan, ka bieži vien pielāgojot saturu un formu vajadzībai. Grūti teikt, vai tālāk minētā dziesma cietusi no pielāgošanas, vai radusies kādam radošam teicējam ironizējot, bet piedāvajam Jums šādu  “Pūt, vējiņi” versiju, kas pierakstīta Zaņas ciemā 60. tajos gados:

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu

Piedz. Kukurūzā

Aizdzen mani Kurzemē

Piedz. Kvadrātlizdā.

Kurzemniece man solīja

Kukurūzu,

Sav’ meitiņu, malējiņu.

Kvadrātlizdā.

Solīt sola, bet nedeva,

Kukurūzu,

Sav’ meitiņu, malējiņu,

Kvadrātlizdā.

Teic’ man lielu dzērājiņu,

Kukurūza,

Kumeliņa skrējējiņu,

Kvadrātlizdā.

Kuru krogu es izdzēru,

Kukurūza,

Kam noskrēju kumeliņu,

Kvadrātlizdā.

Pats par savu naudu dzēru,

Kukurūza,

Pats skrēj savu kumeliņu,

Kvadrātlizdā.

Pats precēju līgaviņu,

Kukurūzu,

Tēvam, mātei nezinot

Kvadrātlizdā

Ginta Pērle- Sīle