Latviešiem kāzas jau izsenis bijušas svarīgākais no ģimenes godiem, jo tās “[..] iezīmēja izšķirīgu pagrieziena punktu viņu dzīvē – kā ekonomiskajā, tā sociālajā un emocionālajā nozīmē,”[1] tāpēc gatavošanās kāzām un to svinēšana bija liels notikums, kas prasīja daudz pūļu un līdzekļu kā no tuvākajiem ģimenes locekļiem, tā arī no attālākiem radiniekiem.
Pošoties kāzām bija jādomā par ēdienu un dzērienu sarūpēšanu, svinību vietas pienācīgu sagatavošanu, zirgu un ratu izdaiļošanu, kā arī goda apģērbu. Ierasti līgavainis un viņa puses radi rūpējās par pašām kāzām, savukārt līgava un viņas vecāki vairāk gādāja par pūru un mantām, kas tika dotas līdzi pēc kāzām.[2] Tomēr, vēloties greznas un vairākas dienas ilgas svinības, vērā ņemami materiālie līdzekļi bija jāiegulda abām iesaistītajām pusēm.
Kad kāzu viesi pirmo reizi tiekas un gūst iespaidu viens par otru, ārējam izskatam ir liela nozīme, – uzmanība tiek pievērsta gan augumam, gan stājai, gan apģērbam un apaviem. Dodoties uz kāzām, ikviens mugurā cenšas vilkt labāko, tādējādi izceļot savu gaumi, prasmes apģērba darināšanā un sociālo statusu. Par to, ka apģērbam patiesi bijusi tik liela loma, liecina arī ievērojamais dziesmu skaits, kurās apdziedātas sanākušo drēbes, apavi un aksesuāri. Šajā rakstā lūkots iezīmēt galvenos tematiskos lokus, ko skar ar apģērbu saistītās apdziedāšanās dziesmas. Proti, kuri apģērba gabali apdziedāti visbiežāk, kādas kvalitātes apģērbā tikušas augstu, kādas – zemu vērtētas, kas uzskatīts par skaistu, kas par neglītu.
Pirmais, ko šai sakarā iespējams aplūkot, ir dziesmu kopums, kurā aktualizēts jautājums par to, kur un kādā veidā kāzu viesi tikuši pie savām goda drānām. Kā jau apdziedāšanās dziesmās ierasts, tajās asprātīgā veidā izcelts, pārspīlēts un izzobots sanākušo cilvēku izskats. Attiecībā uz tērpiem redzams, ka pretstatā pašu darinātam, tātad – skaistam apģērbam, izsmiets tāds, kas iegūts dažādos citos veidos. Kā liecina tautasdziesmu teksti, par mazāk vērtīgām vai nevērtīgām uzskatītas aizlienētas jeb patapinātas, zagtas, izkrāptas, parādā ņemtas drēbes, kā arī apģērbs, kas iegūts netikumiska bartera ceļā – iemainīts pret skūpstu, kopā gulēšanu vai “cicīšu taustījumu”. Daži piemēri:
Apdziedātas tiek ne vien zagtas drēbes vai rotaslietas, bet arī tas, ka tiek zagti izejmateriāli to darināšanai:
Nākamais apjomīgais tautasdziesmu kopums, kas izceļams, ir teksti, kas atklāj, kādas apģērba kvalitātes senāk tikušas augstu vai tieši pretēji – zemu vērtētas. Viens no seno latviešu tikumiem neapšaubāmi bija tīrība un kārtība, kas savukārt ir cieši saistīta ar darba tikumu.[3] Apkārtējo cieņu izpelnījās strādīgi, kopti un tikumīgi cilvēki, kurpretim slinkie un nevīžīgie bieži nonāca ļaužu valodās. Tīrības un kārtības tikums attiecināms arī uz apģērbu, jo tas, kā drēbes tika valkātas, no kā bija darinātas un cik koptas bija, varēja daudz atklāt par cilvēku un viņa ieradumiem. Skatot dziesmu tekstus, redzams, ka izsmiets ticis caurs, saplīsis, salāpīts, skrandains, netīrs, nevīžīgi nēsāts, kā arī neprasmīgi darināts apģērbs. Piemēram:
Ir dziesmas, kurās izsmiets, ka sanākušajiem kāzu viesiem ir tikai viens goda tērps vai ka vienu kārtu valkā kā māte, tā meita vai tēvs un dēls. Nabadzība šādā aspektā cieši saistīta ar jau piesaukto darba tikumu, jo tā vairāk norāda uz cilvēka slinkumu un neizdarību, nevis materiālo stāvokli. Pārfrāzējot – galvenais nav bagātība, bet gan tikums un citiem tīkama personība. Šai sakarā rakstnieks Jānis Lapiņš ir teicis, ka latviešu “tauta neidealizē bagātos un varenos, bet bagātības un varas vērtību viņa pati nenoliedz”.[4]
Lai gan ievērojami mazākā skaitā, tomēr starp apdziedāšanās dziesmām atrodamas arī tādas, kas atklāj, kāds apģērbs senāk ticis uzskatīts par skaistu, kvalitatīvu un apbrīnas vērtu. Šeit gan jāmin, ka skaistās drānas, apavi un rotaslietas visbiežāk minētas salīdzināšanās dziesmās. Proti, dziesmās, kurās pretnostatīts, piemēram, dažādu novadu ļaudīm raksturīgais ietērps vai panāksnieku jeb līgavas radu un vedēju jeb līgavaiņa puses radu apģērbs. Par vienu no augstāk vērtētajām kvalitātēm uzskatīta apģērba tīrība, jo kā vēsta tautasdziesmas:
Cildināti tika balti, labi izvelēti, smalki un izrakstīti krekli. Savukārt apdziedot brunčus (neatkarīgi no to piederības konkrētam novadam), izcelta krāsu dažādība un kuplums. Brunčus, tāpat kā villaines, mēdza vilkt vairākās kārtās, tādējādi norādot gan uz meitas tikumu, proti, cik prasmīga rokdarbniece viņa ir, gan turību.
Kas attiecas uz apaviem – par vērtīgākiem uzskatīti zābaki un kurpes, kam pretstatā minētas pastalas, vīzes, koka tupeles vai basas kājas. Zābaki un kurpes senāk bijuši izejamie apavi, kurus ne visi varēja atļauties, tādēļ tie tika ļoti saudzēti un vilkti vien īpašās reizēs. Apavi tika darināti no ādas un visbiežāk bija melnā krāsā.
Noslēdzot tēmu par apģērba kvalitāti, jāmin, ka dziesmu teksti liecina, ka pilsētā iegādāts apģērbs ne vienmēr ticis vērtēts augstāk kā pašu darinātās drēbes. Nenoliedzami, pilsētā bija iespējams tikt pie zīda galvassegām, kurpēm un zābakiem, kā arī dažādām rotām, kas uzskatītas par vērtīgām un norāda uz valkātāja sociālo statusu, taču cieņā vienmēr bijis arī pašu darināts apģērbs – izrakstīti goda krekli un villaines, krāsaini brunči, smalki austas jostas un zīļoti vainagi.
Skatot apdziedāšanās dziesmas, jāņem vērā, ka apdziedāšanas objekts varēja būt kā reāli esošs, tā arī izdomāts, kā dēļ tekstu lasīšanai un interpretēšanai jāpieiet kritiski. Proti, ja tautasdziesmā minētas sviesta vestes, suņa ādas kažoki, kaķa vilnas svārki, utu pogas, žagatu astu saktas, peļādas kurpes un citi līdzīga veida apģērbi, apavi vai akesuāri, tas nebūt nenozīmē, ka senāk drēbes tiešām tika darinātas, piemēram, no suņa ādas. Šāda veida apģērbi dziesmu tekstos parādījušies balstoties uz vizuālām līdzībām, dziedātājām attiecīgajā brīdī radot humoristiskas un zobgalīgas metaforas kāzu viesu apģērba apdziedāšanai.
Arta Krūze.
[1] Krogzeme-Mosgorda, Baiba. Ievads. Latviešu tautasdziesmas, 11. sēj. Rīga: Zinātne, 2018, 7. lpp.
[2] Šperliņš, Jānis. Senās suitu kāzas un ķekatas. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1937, 17. lpp.
[3] [Bez aut.] Tīrība – latviešu tikums. Kurzemes Vārds, Nr. 104, 1942, 1. lpp.
[4] Lapiņš, Jānis. Nabadzības un vientiesības ideoloģija. Daugava, Nr. 11, 1930, 1338. lpp.
Tautasdziesmas 