Personīgais sējumā

Liriska atkāpe no akadēmiskā…

Es tiku mācīta darīt no sirds, vienalga, ko darīdama. Tā nu ir iznācis, ka nav ļoti jāpūlas, jo man patiešām patīk tas, ko daru. Man patīk tautasdziesmas, patīk caur tām atklāt un iepazīt vēsturi, atrast cilvēkus, kas dziesmas teikuši, dziedājuši. Jāatzīst, ka ļoti jocīga sajūta pārņem, turot rokā dziesmu, kas ir saistīta ar kaut ko personisku- ar pazīstamu uzvārdu, vietu.

1967. gadā Valkas rajonā noritēja Latviešu folkloras krātuves XXI Zinātniskā ekspedīcija. Tās ietvaros pētniece Rita Drīzule apmeklēja arī Palsmanes pagastu- mazu pagastiņu Ziemeļvidzemē, netālu no Smiltenes, kur pierakstīja vairākus teicējus, nostarp Emīlijas Rabāces dziesmas.

Tagad, 2017. gada vasarā, 50 gadus vēlāk, šī dziesmiņa nonāca manās rokās. Ar elektrības sitienam līdzīgu sajūtu, ka man dota iespēja pieskārties vēsturei- Emīlija Rabāce ne vien nāk no mana dzimtā pagasta, viņas mājas ir ļoti netālu no manām…

Milzīgajā dziesmu pūrā, kas tiek ierakstīts sējumos, šādas saskares iespējas man ir salīdzinoši niecīgas. Mana puse nevar lepoties ar tik plašiem pierakstiem kā, piemēram, Suitu novadi. Tādēļ katra šāda sastapšanās man ir dārga. Ceru, ka piedosiet, ka pie iespējas ierakstu savus dārgumus pamatdziesmas vietā. Lielai daļai lasītāju tas ir un būs tikai numurs “V 1980, 508”, kas parādīsies pie dziesmas, man-  cieņa pret manu dzimto vietu.

ej laimīte

ar cieņu,

Ginta.

Advertisements

Komentēt

Filed under Uncategorized

Cērt jel, dieveri!- pieraksti uz lapiņas malas

Dažkārt pie tautasdziesmām, ja teicējs ko vairāk skaidrojis, veiktas piezīmes par dziesmas iekļaušanos tradīcijā. Šādi pieraksti gadās reti, tādēļ bija pārsteigums atrast 2 vienā, ļoti mazā nodaļā- “Vedējs cērt durvīs krustu”.

Šāda dziesma un skaidrojums pierakstīts Kurzemes pusē- Basu ciematā, teicēja L. Cērmane:

"Cērt jel, dieveri,
Tērauda krustu
Pa mūsu māsiņas 
Kājiņām:
Cērt ļaunu pušu,
Cērt labu dienu!

Šo dziesmu dzied, līgavai nākot ārā no klēts. Ar speciāli šim nolūkam austām prievītēm

(apmēram 3 reizes platāka par parasto prievīti un ap 1,5 m gara), kuras sasietas cilpā,

kāzinieki cērt jaunās sievas prikešā krustus, pēc tam prievītes met virsū.” K 1935, 2262

Turpat netālu- Aizputē- M. Salna pie identiskas dziesmas stāstījusi šādi:

No baznīcas pārbraukuši, istabā ieejot, izsita ar nūju krustiem pār durvīm.” K 1935, 8168

IMG_2414

 

Ja esat saskārušies ar šādu vai līdzīgu tradīciju, būsim pateicīgas, ja pastāstīsiet par to mums- epastā vai tepat zemāk komentāru sadaļā.

Pateicoties jau iepriekš-

Ginta.

1 komentārs

Filed under Interesanti dziesmu teksti

Tēva mīļā meita

Ir ļoti daudz tautasdziesmu, kurās meita kādu iemeslu dēļ negrib doties tautās. Lielākoties iemesls ir grūtā dzīve- darbs, atbildība, attiecības ar potenciālo vīru, viņa māti un saimi pretstatā šķietamajai bezrūpībai, meitās esot. Kādēļ gan mainīt dzīvi, kurā visi pirksti gredzenos, plats kronis, kur “Pate rīkas devējiņa/ Pate klaipa griezējiņa”?

Šai, meitu, dzīvei vēl viens, mazāk dzirdēts, piemērs, kur tēvs naudiņu savai mīļajai meitai nežēlo:

Labāk bridu tēva dubļus,
Ne tautieša laipu laipu:
Tēvs man pirka zīda kleitu,
Staigāj' zemi slaucīdama. 
Pirks tautiets, nebūs tāda,
Pirks, naudiņ' žēlodams. V 617, 432

Lieki piebilst, ka “zīda kleita” pretstatā vadmalas kreklam bija ļoti dārgs apģērba gabals, kurš bija paredzēts svētkiem, īpašiem notikumiem, ne ikdienai. Šķiet, šīs dziesmas dziedātāja ir bijusi tēva ļoti lutināta.

Aicinot pateikt paldies saviem tētiem par lutināšanu,

Ginta Pērle- Sīle

Komentēt

Filed under Uncategorized

..Lai tie abi skūpstījās…

Pagājušā gadsimta 20.- 30.-tajos gados ļoti aktīvi folkloras vākšanā iesaistījās skolas. Tā rezultātā Latviešu folkloras krātuves arhīvos sagūlis krietns krājums zilu burtnīciņu.

No vienas puses skolu iesaistīšanās vākšanas procesā vērtējama pozitīvi, jo veicināja skolēnu zināšanas par vēsturi, folkloru, tradīciju saglabāšanu un latviskās identitātes stiprināšanu. No otras puses- ir gana daudz neapzinīgo, kas savus iesniegtos materiālus norakstījuši no grāmatām, kas nerāda reālo tautasdziesmu, sakāmvārdu, teiku u. tml. izplatību Latvijas teritorijā. Skolēnu vākumos ir daudz kļūdu, jo mazie vācēji gramatiku vēl tikai mācījās: trūkst burtu, komatu, nepareizi saklausīti vai pierakstīti vārdi.

Šajā reizē aicinu Jūs pasmaidīt par vienu šādu vākumu:

“Latvju dainās” sastopamā dziesma ir šāda:

Sēju miežus, stād' apiņus,
Eža vien starpiņā,
Lai tie abi skūpstījās
Līdz citam rudenim. 
LD 19815

Šāda dziesma pierakstīta arī Rēzeknes apriņķa Silajāņu 1. pakāpes pamatskolas vākumā ar mazliet samainītiem vārdiem:

Sēju miežus, sēju apinīšus,
Eža vien starpiņā,
Lai tie abi sarunājas
Līdz citam rudenim. L 63, 399

Jo teikt/ rakstīt “skūpstīties” (vai variantos arī- “bučoties”) labi audzinātai 6. klases meitenei nav pieklājīgi.

Attēls ar dziesmas pierakstītājas Valentīnas Gusāres iesniegtās burtnīcas vāku.

Screen Shot 2017-07-13 at 11.46.06

Vairāk materiālus varat atrast garamantas.lv

ar cieņu,

Ginta Pērle- Sīle

Komentēt

Filed under Uncategorized

Mājas sarga un jaunās saimnieces pirmā satikšanās dažādos novados

Kādu laiku pavadīju, kārtojot un rakstot apakšnodaļu, kurā jaunā sieva nupat iebraukusi pagalmā un tiek apdziedāta. Atvestā tiek raksturota dažādi, lielākoties visai asi, piemēram: “suņu, kaķu plēsējiņa, vecu katlu dauzītāja” (K 353, 8532), “mātei acu baditāja, tēvam šautu sviedējīn’” (K 592, 82), “svina lode kamanās” (L 803, 71) vai arī  “zirņu ziedu smukumiņu, izkaptiņas asumiņu” (L 1761, 1629).

Lielu īpatsvaru- aptuveni pusi-  šajā sadaļā aizņem tautasdziesmas, kurās raksturots brīdis, kad suns rej un tiek atvesta jaunā saimniece. Šoreiz mazāk pievēršoties pašai tautasdziesmai, gribētu dalīties ar novērojumiem, kā šis brīdis atspoguļots dažādos novados.

suņi rej_kartē (2)

Kartē attēlotas tautasdziesmas, kas liktas tipa pamatā, zem tām norādītie skaitļi atspoguļo pielīdzinātās jeb vienādās vienības pa novadiem (K- Kurzeme, Z- Zemgale, V- Vidzeme, L-Latgale, N- nezināms). Apzīmējums “Kopā”-  norāda skaitu, kur pamatdziesmām pieskaitīti arī varianti un variācijas, līdzīgie tipi. Proti, tautasdziesmas, kurās suņi rej “stāvus celdamies”, “pakaukdami”, vilku kaukšanas vietā ņaud kaķi vai dzied gaiļi u. tml. Tāpat var atšķirties pēdējās rindas, piemēram, šķīstas putras vārītāja var būt aizstāsta ar plānas putras virējiņu, šķidras putras vārītāju; “plāna klaipa” vietā- melna maize, plāna rika, jēla maize u.tml. Vēlos vērst uzmanību, ka tautasdziesmas par “šķīstas maizes cepējiņu” gadījumā Latvijas teritorijā kopā ir sastopami gandrīz 200 dažādu šīs tautasdziesmas veidu, un šis ir ievērojams skaits.

Interesanti, ka pie pamatdziesmas norādītais viena novada īpatsvars saglabājas arī variantos un variācijās.

Analizējot tautasdziesmu ģeogrāfisko izkliedi, dziesma par “šķīstas maizes cepējiņu” ir vispopulārākā, tās varianti un variācijas sastopamas visā Latvijā, tomēr visvairāk- Vidzemes ziemeļaustrumos- Cesvaines, Madonas, Gulbenes, Alūksnes, Apes, Smiltenes un Valkas apkaimē. Nav dziesmu no Vidzemes jūrmalas- Limbažu, Salacgrīvas, Kuivižu, Skultes, Carnikavas apkaimes. Tādēļ tautasdziesma arī vizuāli novietota kartes augšpusē. Līdzīgi atzīmēti arī pārējo dziesmu “popularitātes centri”, tādējādi izdalot Latgales ziemeļ-  un dienvidpusi. Diemžēl šāda prakse neizdodas ar Kurzemes dziesmām, jo tur centri veidojas ap t.sauc. suitu pagastiem- Alsungu, Rucavu, Nīcu, un vēl- ap Skrundu un Saldu. Krietni mazāk pārstāvēta Ventspils un Talsu puse. No vienas puses to varētu skaidrot ar Latviešu folkloras krātuves ekspedīciju materiāliem, vietējo skolu ļoti bagātīgiem folkloras vākumiem 20. gs. 30.tajos gados.

Tāpat kartē attēlotais ataino vēl vienu tendenci nodaļā un sējumā sagatavošanā vispār- salīdzinoši maz ir dziesmu no Zemgales, ko, iespējams, var skaidrot ar 1. Pasaules kara sekām, iedzīvotāju migrāciju, kas atstājis negatīvas sekas uz tautas tradīcijas saglabāšanu.

Pievēršoties tautasdziesmu saturam- par ko kurā pusē dzied, var secināt, ka Latgales pusē ir svarīgākas bijušas cilvēciskās īpašības- saticība, devība, šajā gadījumā saimi iemiesojot sunītī: kāda būs attieskme pret dzīvnieku, tāda- pret padotajiem un līdzcilvēkiem. Šīs dziesmas manā skatījumā ir šķietami piezemētākas, tiešākas. Turklāt vēl Latgales puses dziesmas lielākoties pierakstītas jautājuma formā, šķietami vērojot un vēl nelemjot- būs vai nebūs laba- tā radot iespaidu, ka saimniecei vēl ir iespēja sevi parādīt.

Savukārt Kurzemes puses dziesmās vairāk uzmanības pievērsts darba tikumam: svarīgi, lai jaunā saimniece būtu aša, izdarīga, visu prastu. Vērtējums nievājošāks. Visā plašajā šī satura tautasdziesmu klāstā  atrodamas vien pāris, kurās līdzīgi kā Latgalē novērojums izteikts jautājuma formā.

Interesanti, ka Vidzemes dziesmām, ņemot vērā to ģeogrāfisko popularitāti vajadzētu būt tuvākām Latgalē pierakstītajām, bet no ētiski vērtējošā skata tās tuvākas Kurzemei, kas pirmajā acu uzmetienā tā nav. Tas man lika analizēt detaļās plašo tautasdziesmu klāstu. Saturs, kas pirmajā brīdī saista tautasdziesmu vairāk ar Kurzemes materiālu ir šķīstas putras vārīšana un plānas maizes cepšana un var liecināt par neprasmi, slinkumu. Bet variācijas, kas uz šo vedinātu, piemēram, “jēlas maizes cepējiņa” pierakstītas Kurzemē- 6, Vidzemē tikai 1, tadējādi neapstiprinot sasaisti. Savukārt Vidzemē visai daudz variācijās ieskanas “plānas rikas griezējiņa”, kas vairāk vedina domāt par jaunās saimnieces skopuma- devīguma īpašību, kas savukārt to tuvina Latgalē izplatītajam jautājumam: “Vai būs maizes devējiņa?” Tādējādi Vidzemes dziesmas veido savdabīgu “tiltu” starp Kurzemi un Latgali.

G. Pērle- Sīle

Komentēt

Filed under Uncategorized

Kādēļ neprecēties pār ezeru

Kārtojot tautasdziesmu materiālu, saskārāmies ar šādu tekstu:IMG_2340 Pirms runāt par saturu, gribētu vērst uzmanību uz pieraksta informāciju- teicēja M. Kalniņa ir bijusi 106 gadus veca, turklāt atminējusies, ka dziesmu dzirdējusi pirms 80 gadiem (!!!).

Vēl jāatzīmē, ka teicēja, neskatoties uz vecumu, ir ļoti veiksmīgi improvizējusi pamattekstu. Salīdzinājumam cita šī tipa dziesma:

IMG_2339 (2) Komentējot pašu jaunradīto tekstu, gribas dalīties ar Dr. B. Reidzānes pārdomām: šāds dziesmas nobeigums šķiet ļoti reāls, jo, pirmkārt, Madonas pusē dūņainu ezeriņu un purvu ir visai daudz. Otrkārt, šķietami komiskais zirgu ārā vilkšanas apraksts, tāds varēja arī būt. Ja zirgs iestidzis rāvā, nav iespēju tikt klāt ne zirga kājām, ne rumpim un atliek tikai glābt braucējus. Ja ezers maz aizaudzis, arī īsti ciņu un zāles kumšķu, kur atsperties nav. Tāpēc jāpriecājas, ka vēl līgavu paguvuši no zirga nocelt.

 

Baiba, Ginta un Beatrise.

Komentēt

Filed under Interesanti dziesmu teksti

Kāpt vai nekāpt no ratiem laukā?

Šoreiz stāstā par tautasdziesmām aicinu Jūs ielūkoties brīdī, kad līgaviņa atvesta jaunā vīra mājās un gatavojas izkāpt no ratiem. Šai brīdī tradīcija sazarojas – vienā daļa tautasdziesmu variantu apcerēta līgavas izcelšana no ratiem un līgavas svars, ar kuru tiek tieši saistīta ar jaunā pāra dzīves laime.

Latvju dainās”, kā arī tautasdziesmu akadēmiskajam izdevumam savāktajās dziesmās novērojam, ka vēlams, lai „cēlumiņš” būtu grūts:

1)”Raugi celt, bāleliņ,

Vai būs grūts cēlumiņš:

Kad būs grūts cēlumiņš,

Tad būs mīļa dzīvošana.” LD 18732

2)”Cel, bāliņu, paceldams,

Vai ir grūta ceļamā:

Ja būs grūta ceļamā,

Tai būs pulka sudrabiņa.”LD 18742

Pirmajā piemērā redzam, ka, izmantoti pretstati, lai pareģotu nāktoni. Varētu domāt, ka pretstatu izmantošana saistīta ar māņticību, līdzīgi kā ticējumā: “ Ja ejot sasit kreiso kāju, tad ceļa mērķī izdosies labi. Bet ja ejot sasit labo kāju, tad ceļa mērķī ies slikti.” /J. Stucka, Stāmeriene, LTT 13351./ Tāpat varētu runāt par celšanas simboliku, līgavas nonākšanu vīra varā u. tml., ko neanalizēšu. Aicinu paskatīties uz tautasdziesmu vienkārši: ir skaidrs, ka “grūts cēlumiņš” nozīmē, ka kāzinieki sagaida pēc iespējas smagāku līgavu, jautājums- kādēļ? Piemērojot mūsdienu skaistuma etalonus, pareizāk būtu gaidīt slaiku, tievu jaunieti. Tomēr agrākajos laikos sievietes svaram bija cita nozīme. Tas norādīja uz līgavas pārticību (nav trūcis ēdiena). Par to, ka pārticība ir vērtē, liecina otrais minētais piemērs- daudz sudrabiņa varētu liecināt par nodrošinātu dzīvi nākotnē. Iemesls tieksmei pēc pārticības varētu būt līdzīgs kā šodien – jo vairāk naudas ģimenei, jo mazāk strīdu, mazāk raižu par iztikas nodrošināšanu. Otrs iemesls- labi paēdusi, ražena līgava nozīmēja spēcīgu darbinieku saimniecībā, māti, kas spēj bez problēmām iznēsāt bērniņu, dzemdēt to veselu, zīdīt. Skaidrojumam- jo tālāk senatnē, jo lielāks risks dažādu infekciju, grūtniecības un dzemdību komplikāciju dēļ mātes un/vai bērniņa nāvei. Ilustrācijai tautasdziesma: “Es būt ņēmis to meitiņu,/ Kaut tai laba veselība: Vējā gurni izkaltuši,/ Saulē pupi savītuši.” [LD 20148].

Otra dziesmu variantu daļa, kas saistās ar līgavas izcelšanu no ratiem, ir atšķirīga, jo tur līgavas svars tiek skaidrots pavisam citādi:

Cel, bāliņ, lūkodams,

Vai ir grūta vedamā:

Ja būs grūta vedamā,

Tad būs divas dvēselītes.” LD 18740

Divas dvēselītes” nepavisam nebija tas, ko gaidīja vīra radu saime, jo tas parādīja līgavas netiklību. Vismaz vēlākajos laikos, kad precības tika norunātas un līgavainis ar līgavu pazīstami, šis bija liels negods. Tai pat laikā pastāv iespēja, ka dziesmā varētu būt saglabājušies priekšstati no senākiem laikiem, kad sievas zaga. Sākotnēji devās izlūkos, pēc tam vai nu pats puisis, vai kāda persona viņa uzdevumā devās nolūkotai pakaļ (protams, ir liecības arī, ka tas noticis vienā braukšanas reizē). Šajā dziesmā tad būtu konstatēts brīdis, kad zagtā līgava ir bērna gaidībās.

Otra tradīcijas versija ir – līgavai pašai jāizkāpj no ratiem. Jādomā, ka tas, cik ātri metia spēs izkāpt, tiek vērtēts un vēlāk apdziedāts, saistot to ar čaklumu darbā u. tml. Tomēr šajās dziesmās uzmanību saista vairāk „Latviešu tautasdziesmu” gatavojamā “Kāzu” sējuma variantos un variācijās sastopamās dziesmas, īpaši šis tips:

Lec pate, tautmeita,

No kumeliņa,

Negaidi mūs’ brāli

Noceļam.” N 1400, 129757- 58

Ir vairākas dziesmas, kur pēdējās rindas atšķiras: “..Nav brāļa mājās,/Kas tevi izcels.” K 1677, 15. Ja lasām līgavas vešanas dziesmas, tad ļoti daudzas no tām ietver frāzes “brālim vedu līgaviņu”, “es atvedu brālim sievu” vai tamlīdzīgas formulas. To kontekstā mulsinoša šķiet piezīme, ka “brāļa nav mājās”. Kā līgavainis var nebūt mājās brīdī, kad atved viņa nākamo dzīvesbiedri?! Šo neskaidrību novērš variācijas: “..Negaidi dievera,/ Cēlājiņa.” L 520, 243. Par dieveri teicējs vēl sniedzis paskaidrojumu, ka tas ir vīra brālis. Vēl, galvenokārt Latgales dziesmās, pie cēlājiem minēts arī tēvs – gan bez paskaidrojuma, kurš. Tātad jauno sievu (ja viņa neprotas pati izkāpt) bieži vien neizcēla līgavainis, bet kāds no radinieku pulka. Iespējams, tas bija vedējs (visbiežāk vedēji bija līgavaiņa brāļi), tā simboliski noslēdzot savu darba daļu.

Būtiski, ka abi līgavas izcelšanas/ neizcelšanas tradīcijas tautasdziesmu varianti ir sastopami visā Latvijā, tiem nav pat aptuvenu ģeogrāfisko robežu. Tādēļ, vedot līgavu pār novadu, varēja gadīties, ka, negribot krist kaunā un gaidot izcelšanu, viņa dabūja dzirdēt sašutumu par nekaunību, paliekot ratos.

Būsim priecīgas par Jūsu komentāriem, novērojumiem, jautājumiem gan saistībā ar šeit aprakstītajām, gan arī citām kāzu tradīcijām.

G. Pērle- Sīle

Komentēt

Filed under Uncategorized