Palīdziet izpētīt – špadarags

Vēlamies teikt lielu paldies par atsaucību tiem, kas palīdzēja skaidrot “mascipānu” vārda izcelsmi. Par gala rezultātu tuvākajā laikā uzrakstīsim sīkāk. Bet līdz tam jauns uzdevums. Vai Jūs zināt, kas alus dzeršanas dziesmās varētu būt “špadarags”?

Ai, bāliņ, ai, bāliņ,
Dod man vienu špadarag',
Ja nedod špadarag',
Dod jel saldu alutiņ'. Prauliena, 1730, 31401

K. Mīlenbaha un J. Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcā” rodam šo pašu tautasdziesmu ar jautājuma zīmi skaidrojuma vietā.

Jūsu viedoklis?

Tautasdziesmu rakstītājas.IMG_3274img_3275.jpg

 

 

 

Advertisements

5 komentāri

Filed under Uncategorized

Teic, ja zini, kas ir mascipani!

Jau iepriekš esam lūgušas lasītāju palīdzību, meklējot sīkākus aprakstus tradīcijām, dziesmu dziedāšanas praksēm.

Šoreiz vēlamies lūgt Jūsu palīdzību, noskaidrojot, kas ir “mascipani”. Lūk, dziesma:

Šaidi taidi mascipani
Nadzer myusu olūtena;
Sātā ēde auzu maizi
Ar vysomi sānolom. L 400, 5137

Dziesmas 2 varianti fiksēti Preiļos, viens – Jasmuižā, pierakstīti 1927. un 1933. gadā.

Latviešu folkloras krātuves pētniece B. Reidzāne domā, ka šis vārds varētu būt radies no ciema nosaukuma un apzīmē tur dzīvojošos ļaudis.

Ļoti priecāsimies, ja pastāstīsiet ko par šī vārda lietojumu un nozīmi mums.

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Tur ir labi alu dzert…

Vairāki pierakstītāji dzirdējuši šādu tautasdziesmu:

Tur ir labi alu dzert,
Kur lustīgi saimenieki:
Nes kanniņu, nes otro,
Iet tie paši dziedādami. Viļaka, 1311, 5649

Lūk, ko dzirdējis cits pierakstītājs:

Tur ir labi alu dzert,
Kur lustīgi saiminieki:
Nes kaimiņu, otro,
Paši iet dziedādami. Viļaka, 222, 206

Un vēl tautasdziesma, kas atšķiras no pierastajām:

Tur bij labi alu dzert,
Kur lustīgi saiminieki:
Paši dzer, citiem dod
Saldo miežu alutiņu.
Izdzer vienu, tas ir nieks,
Izdzer otru- sirdej prieks,
Vot, urrā, vot, urrā,
Svētdienas vakarā! Ilūkste, 1800, 5883

Vēlot Jums lustīgu dienu,

Ginta.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Kas ir pautneši?

olas

Paralēli tautasdziesmām mani interesē arī citi folkloras žanri. Šoreiz par jaunu atklājumu tautas ticējumu jomā. Strādājot ar folkloras materiāliem, bieži var sastapt vārdus, kuru nozīme vairs nav saprotama. Šodien, atšifrējot folklorista Pētera Šmita savāktos ticējumus mūsu digitālajā arhīvā garamantas.lv, sastapos ar vārdu – pautnesis. Šķiet, ka arī P. Šmitam šī vārda un ticējuma nozīme nav bijusi īsti skaidra.

pautneshi2[1]

“Latviešu valodas vārdnīcā”[2] teikts, ka pautnesis ir viens no burvju veidiem. Plašāki skaidrojumi atrodami teikās par burvjiem:

“Vecos laikos gavēnī staigāši pa mājām buri un nēsāši vanckarus un tāpē šos cilvēki iesaukāši par pautu nešiem. Pautu neši otram skauduši un sev saņēmuši citu labumus. Reiz pautu nesis ielicis vienā mājā zirgam silē vanckaru. Saimnieks laikā vanckara neuzgāš un šim ņēmis un nosprādzis labākais zirgs.”[3]

“Vecie Vijciema Kundziņa mājas saimnieki Vilnātnie bijuši pautneši. Reiz vecais Vilnātnais aiznesis uz Vijciema Lēpeli olu, ko tur iekasījis smiltīs pie akas staba, kur Lēpelim stāvējusi zirgu sile uz steķiem. Sienlaikā Lēpele atradis nolikto olu. Viņš to ielicis cimdā un pakāris klētī pie vārceles, sacīdams: «Nokarājies kā šī ola!». Te nu atnākusi vecā Kundziņa saimniece un lūgusi, lai aizdodot šiem sāli, bet nemaz nesacījusi, ka šai vecais ir pie gala. Kā Lēpeles ļaudis iedevuši sāli, tā Vilnātnais bijis tūliņ vesels.”[4]

Teikas un ticējumi par pautnešiem pierakstītas tikai Vidzemes pusē – Vijciemā, Aumeisteros, Cirgaļos un Plāņos. No nelielā folkloras materiālu daudzuma var spriest, ka par pautnešiem dēvēti burvji, kuri kaitē citu, visbiežāk kaimiņu, lopiem vai laukiem. Kārlis Straubergs, apskatot kaitējošās darbības[5], raksta, ka burvji visvairāk kaitējuši zirgiem, govīm un aitām: zirgiem sapina krēpes vai izgrieza astrus, govīm apgrieza astes un spalvu, aitām apcirpa vilnu. Pēc šādas darbošanās lopi saslima, nīkuļoja, bet sliktākajā gadījumā mira. Pats vārds pautnesis visticamāk cēlies no apburtu pautu, t.i., olu nolikšanas zināmās vietās ar mērķi kaitēt. Maģiskās darbības parasti notika īpašos laikos – Ziemassvētku un jaungada naktī, Ģertrūdes dienā, Zaļajā ceturtdienā, Lielajā piektdienā un Lieldienu naktī, bet visvairāk pautneši darbojās gavēņa laikā.[6]

Ja esat saskārušies ar šo vārdu, būsim pateicīgi, ja pastāstīsiet par to mums e-pastā vai tepat, komentāru sadaļā.

 

Una Smilgaine

 

[1]Latviešu folkloras krātuves digitālais arhīvs,

http://garamantas.lv/lv/file/624179

[2]Mǖlenbachs, K., Hauzenberga-Šturma E.. Latviešu valodas vārdnīca. Čikāgas Baltu filologu kopa, 1955, 2. sēj., 186. lpp.

[3] Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorija, http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15C0504.htm

[4]Turpat, http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15C0703.htm

[5] Straubergs, K. Latviešu buramie vārdi. 2. sēj., Rīga, 1941, 616.lpp.

[6] Turpat, 604. lpp.

Foto no pievedums.lv

Komentēt

Filed under Uncategorized

Alus brūvēšanas aizkulises

beer-main_0

Foto: Getty images

Jau iepriekš blogā esam rakstījušas par īpatniem tautasdziesmu tekstiem, kas radušies aizmiršanas, pārprašanas vai tīšas sacerēšanas rezultātā. Šoreiz neveiklas improvizācijas piemērs:

Es tā alus gan nedzertu,
Es redzēju kā brūvēja:
Alus rūga mučelī,
Brūvers laida ķipelī.
Kad es laidu ķipelī,
Tu pa spundi lūkojies. Sikšņi 1955, 4397

Šajā gadījumā teicēja saplūdinājusi divus pazīstamus alus dziesmu tekstus, kas atrodami arī Krišjāņa Barona „Latvju dainās”:

Es nedzeršu šitā alus,
Es redzēju, kā brūvēja:
Kubuls rūga, žeija tek,
Brūvers mīza ķipītī. LD 34661
Kur tu biji, alutiņ,
Tur es arī gadījos:
Tu gulēji muciņā,
Es pa spundi lūkojos. LD 19701

Interesanti, ka Krišjānis Barons, ētisku apsvērumu vadīts, pirmo tekstu ievietojis sestajā – nerātno dziesmu sējumā, kura ievadā norādījis: “Apakš šāda virsraksta šinī sējumā alfabētiski sakārtotas dziesmas, kas gan pieder pie dažām jau nodrukātām “Latvju dainu” nodaļām, bet kas tur sava neķītrā satura vai prastās izteiksmes dēļ … nevarēja tikt uzņemtas. Tādas ir sevišķi dažas apdziedāšanas dziesmas kāzās” (Latvju dainas, 6. sēj. Petrograda, 1915.,1. lpp.).

Savukārt mums, sastādot „Latviešu tautasdziesmu” 11. sējumu „Kāzas” (iznāks jau šajā gadā!), svarīgākais princips ir dziesmu kārtojums iespējami tuvu to kādreizējam izpildījuma kontekstam, respektīvi – vietai senajā kāzu rituālā. Tāpēc jestrā dziesma par alus brūvera izdarībām atgriezusies atpakaļ kāzu dziesmu ciklā, bagātinot kāzu apdziedāšanos ar vērtīgām niansēm, kas atspoguļojas tekstu variantos no visiem Latvijas novadiem. Ieskatam daži no tiem:

Es nedzeršu šitā alus,
Es redzēju, kā brūvēja:
Kubuls rūga, žeirs tecēja,
Brūvers mīza ķipītī. Krustpils 386, 376
To aliņu es nedzeršu
Es redzēju, kā brūvē:
Stīpa sprāga, raugs nerūga, 
Brūvels laida ķipītī. Stende 20, 563
Es nedzeršu tā aliņa,
Ko darīja brūverīts:
Viņā lauka galiņā
Brūvers mīza ķipītī. Jēkabpils 935, 13520
Es nedzeršu tādu alu,
Es redzēju, kā brūvēja:
Brūvers laida ķipītī,
Pie osām turēdams. Kosa 279, 2223
Es nedzertu alutiņu
Neredzētu brūvējamu:
Alutiņa brūverim
Melnas kājas, melnas rokas,
Kubuls rūga, pāri gāja,
Brūvers laida ķepelī. Bārta 353, 10145

Domājot par stabiliem priekšstatiem, kas atspoguļojas mainīgos folkloras tekstos un situācijās cauri laikiem, ienāca prātā, ka nule iztirzātās alus brūvēšanas dziesmas ietver līdzīgas izjūtas tām, kas paustas mūsdienu stāstījumu folklorā. Piemēram, anekdotēs par viesmīļiem vai pavāriem, kas iespļauj ēdienā vai tur ievainotu pirkstu zupā, lai remdētu sāpes. Tāpat katrs būs dzirdējis pilsētas teikas par žurkām un suņiem, kas samalti belašos, vai pelmeņu pildījumu, kas iegūts, saslaukot cīpslas un citus atkritumus no grīdas. Respektīvi, cilvēki mēdz ar aizdomām skatīties uz procesiem, kurus nepārzina un kuros nav piedalījušies, un savu psiholoģisko diskomfortu kliedē ar humora un satīras palīdzību, ietērpjot savas bažas jautru, mazāk vai vairāk ticamu stāstiņu formā, ar kuriem simboliski uzbrūk aizdomīgajai „instancei”. Vai kaut kas no šī nav saskatāms jau vedēju un panāksnieku rituālajā apdziedē pie galda senajās kāzās?

Baiba un Ginta

Komentēt

Filed under Uncategorized

Agrāk un tagad

Screen Shot 2018-01-08 at 09.52.34

Tēvu tēvi alu dzira,
Naudu makā žvadzinot,
Nu dzer dēli brandavīnu
Violetām glāzītēm. LFK 67, 196

 

Ar sveicieniem,

Una.

 

Komentēt

Filed under Uncategorized

Vista iet tautās

Jau iepriekš esam rakstījušas par interesantām pārvērtībām tautasdziesmās, ko pieļāvuši pierakstītāji vai teicēji. Šoreiz par dziesmu, kurā, radot jaunu variantu, izveidota arī jauna tēlu attiecību loģika, kas atšķiras no tautasdziesmu tradīcijā ierastās.

Vysta cōleiti atškeira,
Man' atškeira mōmuleņa;
Vysta tautōs naizgōja,
Man vajaga tautōs īt. LFK 1552, 19982

Variants pierakstīts Rēzeknes apriņķī, Silajāņos. Teksta pamatā ir sekojošā “Latvju dainu” dziesma ar ļoti daudz variantiem:

Vista cāļus i atšķīra,
 Man' atšķīra māmuliņa;
 Cāļi tek pulciņâ,
 Kur, māmiņ, es tecēšu? /LD 2036, 2 un 16574/

Gribētu vērst Jūsu uzmanību uz to, ka “Latvju dainu” tautadziesmai minēti divi numuri. Tas tādēļ, ka šī dziesma identiskā formā ievietota divās nodaļās: “Atšķirības” (bērnu atšķir no krūts) un “Dziesmas, pūra mantas nodalot un pūrā iekravājot” (kāzas). Skaidrojumu tam, kādēļ dziesma atrodama arī kāzu dziesmu ciklā, varam rast no kopīgā atšķiršanas motīva izmantojuma:

Protu, protu, redzu, redzu,
 Nu šķirs mani māmuliņa:
 Pušu šķīra aitu kūti,
 Pušu raibas villainiņas. /LD 16562/

Bieži sastopams uzskats, ka Krišjānis Barons, kārtojot tautasdziesmu tekstus “Latvju dainās” atbilstoši cilvēka mūža ritumam, tos nav atkārtojis. No augšminētajiem piemēriem redzam, ka nepieciešamība atkārtot atsevišķus tekstus tomēr bijusi, jo tautasdziesma interpretējama kontekstā ar ieražām un rituāliem, kuros nereti izmantoti līdzīgi teksti.

Ar cieņu,

Ginta.

Komentēt

Filed under Uncategorized