Ko par kāzu viesu apģērbu vēsta apdziedāšanās dziesmas?

Latviešiem kāzas jau izsenis bijušas svarīgākais no ģimenes godiem, jo tās “[..] iezīmēja izšķirīgu pagrieziena punktu viņu dzīvē – kā ekonomiskajā, tā sociālajā un emocionālajā  nozīmē,”[1] tāpēc gatavošanās kāzām un to svinēšana bija liels notikums, kas prasīja daudz pūļu un līdzekļu kā no tuvākajiem ģimenes locekļiem, tā arī no attālākiem radiniekiem.

Pošoties kāzām bija jādomā par ēdienu un dzērienu sarūpēšanu, svinību vietas pienācīgu sagatavošanu, zirgu un ratu izdaiļošanu, kā arī goda apģērbu. Ierasti līgavainis un viņa puses radi rūpējās par pašām kāzām, savukārt līgava un viņas vecāki vairāk gādāja par pūru un mantām, kas tika dotas līdzi pēc kāzām.[2] Tomēr, vēloties greznas un vairākas dienas ilgas svinības, vērā ņemami materiālie līdzekļi bija jāiegulda abām iesaistītajām pusēm.

Kad kāzu viesi pirmo reizi tiekas un gūst iespaidu viens par otru, ārējam izskatam ir liela nozīme, – uzmanība tiek pievērsta gan augumam, gan stājai, gan apģērbam un apaviem. Dodoties uz kāzām, ikviens mugurā cenšas vilkt labāko, tādējādi izceļot savu gaumi, prasmes apģērba darināšanā un sociālo statusu. Par to, ka apģērbam patiesi bijusi tik liela loma, liecina arī ievērojamais dziesmu skaits, kurās apdziedātas sanākušo drēbes, apavi un aksesuāri. Šajā rakstā lūkots iezīmēt galvenos tematiskos lokus, ko skar ar apģērbu saistītās apdziedāšanās dziesmas. Proti, kuri apģērba gabali apdziedāti visbiežāk, kādas kvalitātes apģērbā tikušas augstu, kādas – zemu vērtētas, kas uzskatīts par skaistu, kas par neglītu.

Pirmais, ko šai sakarā iespējams aplūkot, ir dziesmu kopums, kurā aktualizēts jautājums par to, kur un kādā veidā kāzu viesi tikuši pie savām goda drānām. Kā jau apdziedāšanās dziesmās ierasts, tajās asprātīgā veidā izcelts, pārspīlēts un izzobots sanākušo cilvēku izskats. Attiecībā uz tērpiem redzams, ka pretstatā pašu darinātam, tātad – skaistam apģērbam, izsmiets tāds, kas iegūts dažādos citos veidos. Kā liecina tautasdziesmu teksti, par mazāk vērtīgām vai nevērtīgām uzskatītas aizlienētas jeb patapinātas, zagtas, izkrāptas, parādā ņemtas drēbes, kā arī apģērbs, kas iegūts netikumiska bartera ceļā – iemainīts pret skūpstu, kopā gulēšanu vai “cicīšu taustījumu”. Daži piemēri:

Apdziedātas tiek ne vien zagtas drēbes vai rotaslietas, bet arī tas, ka tiek zagti izejmateriāli to darināšanai:

            Nākamais apjomīgais tautasdziesmu kopums, kas izceļams, ir teksti, kas atklāj, kādas apģērba kvalitātes senāk tikušas augstu vai tieši pretēji – zemu vērtētas. Viens no seno latviešu tikumiem neapšaubāmi bija tīrība un kārtība, kas savukārt ir cieši saistīta ar darba tikumu.[3] Apkārtējo cieņu izpelnījās strādīgi, kopti un tikumīgi cilvēki, kurpretim slinkie un nevīžīgie bieži nonāca ļaužu valodās. Tīrības un kārtības tikums attiecināms arī uz apģērbu, jo tas, kā drēbes tika valkātas, no kā bija darinātas un cik koptas bija, varēja daudz atklāt par cilvēku un viņa ieradumiem. Skatot dziesmu tekstus, redzams, ka izsmiets ticis caurs, saplīsis, salāpīts, skrandains, netīrs, nevīžīgi nēsāts, kā arī neprasmīgi darināts apģērbs. Piemēram:

Ir dziesmas, kurās izsmiets, ka sanākušajiem kāzu viesiem ir tikai viens goda tērps vai ka vienu kārtu valkā kā māte, tā meita vai tēvs un dēls. Nabadzība šādā aspektā cieši saistīta ar jau piesaukto darba tikumu, jo tā vairāk norāda uz cilvēka slinkumu un neizdarību, nevis materiālo stāvokli. Pārfrāzējot – galvenais nav bagātība, bet gan tikums un citiem tīkama personība. Šai sakarā rakstnieks Jānis Lapiņš ir teicis, ka latviešu “tauta neidealizē bagātos un varenos, bet bagātības un varas vērtību viņa pati nenoliedz”.[4]

Lai gan ievērojami mazākā skaitā, tomēr starp apdziedāšanās dziesmām atrodamas arī tādas, kas atklāj, kāds apģērbs senāk ticis uzskatīts par skaistu, kvalitatīvu un apbrīnas vērtu. Šeit gan jāmin, ka skaistās drānas, apavi un rotaslietas visbiežāk minētas salīdzināšanās dziesmās. Proti, dziesmās, kurās pretnostatīts, piemēram, dažādu novadu ļaudīm raksturīgais ietērps vai panāksnieku jeb līgavas radu un vedēju jeb līgavaiņa puses radu apģērbs. Par vienu no augstāk vērtētajām kvalitātēm uzskatīta apģērba tīrība, jo kā vēsta tautasdziesmas:

Cildināti tika balti, labi izvelēti, smalki un izrakstīti krekli. Savukārt apdziedot brunčus (neatkarīgi no to piederības konkrētam novadam), izcelta krāsu dažādība un kuplums. Brunčus, tāpat kā villaines, mēdza vilkt vairākās kārtās, tādējādi norādot gan uz meitas tikumu, proti, cik prasmīga rokdarbniece viņa ir, gan turību.

Kas attiecas uz apaviem – par vērtīgākiem uzskatīti zābaki un kurpes, kam pretstatā minētas pastalas, vīzes, koka tupeles vai basas kājas. Zābaki un kurpes senāk bijuši izejamie apavi, kurus ne visi varēja atļauties, tādēļ tie tika ļoti saudzēti un vilkti vien īpašās reizēs. Apavi tika darināti no ādas un visbiežāk bija melnā krāsā.

Noslēdzot tēmu par apģērba kvalitāti, jāmin, ka dziesmu teksti liecina, ka pilsētā iegādāts apģērbs ne vienmēr ticis vērtēts augstāk kā pašu darinātās drēbes. Nenoliedzami, pilsētā bija iespējams tikt pie zīda galvassegām, kurpēm un zābakiem, kā arī dažādām rotām, kas uzskatītas par vērtīgām un norāda uz valkātāja sociālo statusu, taču cieņā vienmēr bijis arī pašu darināts apģērbs – izrakstīti goda krekli un villaines, krāsaini brunči, smalki austas jostas un zīļoti vainagi.

Skatot apdziedāšanās dziesmas, jāņem vērā, ka apdziedāšanas objekts varēja būt kā reāli esošs, tā arī izdomāts, kā dēļ tekstu lasīšanai un interpretēšanai jāpieiet kritiski. Proti, ja tautasdziesmā minētas sviesta vestes, suņa ādas kažoki, kaķa vilnas svārki, utu pogas, žagatu astu saktas, peļādas kurpes un citi līdzīga veida apģērbi, apavi vai akesuāri, tas nebūt nenozīmē, ka senāk drēbes tiešām tika darinātas, piemēram, no suņa ādas. Šāda veida apģērbi dziesmu tekstos parādījušies balstoties uz vizuālām līdzībām, dziedātājām attiecīgajā brīdī radot humoristiskas un zobgalīgas metaforas kāzu viesu apģērba apdziedāšanai.

Arta Krūze.


[1] Krogzeme-Mosgorda, Baiba. Ievads. Latviešu tautasdziesmas, 11. sēj. Rīga: Zinātne, 2018, 7. lpp.

[2] Šperliņš, Jānis. Senās suitu kāzas un ķekatas. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1937, 17. lpp.

[3] [Bez aut.] Tīrība – latviešu tikums. Kurzemes Vārds, Nr. 104, 1942, 1. lpp.

[4] Lapiņš, Jānis. Nabadzības un vientiesības ideoloģija. Daugava, Nr. 11, 1930, 1338. lpp.

Komentēt

Filed under Problēmjautājumi rakstīšanas procesā

Tā iet, kad neprecās

Nesēdi, puišeli,
Caurā krēslā!
Kaķis tavu labu lietu
Ar kājiņu ķibinās.
Tā viņš iet, kad neprecās,
Par citu gultām nomaisās. K 13, 105,

Komentēt

Filed under Interesanti dziesmu teksti

Kura desa bija vērtīgāka?

Foto no bode.sidrabini.lv

Apdziedot otru pusi, viena no skartajām tēmām, īpaši Latgalē, ir ticība. Šajās dziesmās lielā daļā figurē desa kā atribūts, kas izmantots, lai pārmestu krustu. Ir dziesmu teksti, kuros atrodami pat vairāki desu veidi un to vērtīguma izpratne.

Aglūnīši, svāti ļaudis,
Nikod valna napīmin:
Pārkyuns spēre, zibsnes syta,
Jī ar dasu* kristējōs. L 835, 413

Aizgula tyusneņa
Ūļneicas golā;
Sabrauce Bērtulī malnī ļauds:
Pārkyuns spēre, krusa byra,
Jī ar dasu* kristējās,
Kilbasai** klanējās. L 1563, 325

*Desa – putraimu desa
**Kilbasa – gaļas desa. 

Komentēt

Filed under Interesanti dziesmu teksti

Komentārs “par puiša galvu egles galotnē”

Dažkārt tautasdziesmu pierakstītāji ir jautājuši teicējiem, par ko ir dziesma, kādēļ to dzied. Šādos gadījumos teicējs dažkārt sastomās: jā, par ko tad ir dziesma?…

Tā gadījies šādai Kurzemē pierakstītai dziesmai:

"Meitas atkal dzied:

Ko tie kraukļi kraucināja,
Ko žagatas žadzināja?
Tur stāv viena puiša galva
Sausā egles galiņā. 

Kā tas iznāk? Tur labāk: Tur stāv puiša cepurīte/ Sausas priedes galiņā. Kā tad galva var stāvēt priedes galā? Bet tā dzied." (LFK 1955, 10162). 

Komentēt

Filed under Interesanti dziesmu teksti

Trauku mazgājamās mašīnas priekštecis?

Bij' sunīts, nebij tāds, 
Kādu man vilks nonesa:
Trīs gadiņi nezināju,
Kas bij trauku mazgāšana. L 215, 322

No kāzu apdziedāšanās dziesmu pūra.

Komentēt

Filed under Interesanti dziesmu teksti

Skaistumkopšana: ko vēsta apdziedāšanās dziesmas (1)

Svētku svinēšana sākas jau ar gatavošanos tiem – sapost nepieciešams ne tikai sētu un istabu, bet arī pašus svinētājus un viesus. Vieni no lielākajiem cilvēka dzīves godiem jau izsenis bijušas kāzas. Dažādas ziņas par gatavošanos kāzām agrākos laikos iespējams gūt no apdziedāšanās dziesmām. No tām var nojaust gan sava laika modes tendences, gan uzzināt par dažādām skaistumkopšanas praksēm. Turpmāk vairāku rakstu sērijā apskatīsim dažādus piemērus, tos īsi komentējot. Šoreiz par sejas krāsošanu. 

Iegūstot pirmo iespaidu par cilvēku, sejai ir liela nozīme. Vismaz kāzu dziesmās noteikti, jo nodaļa par seju un tās daļām ir apdziedāta daudz plašāk, nekā citas ķermeņa daļas. Vienlaikus no šīm dziesmām varam spriest par dziedātāju skaistuma uztveri, kur tāpat kā citās dziesmās nesaraujami skaistais saistās ar labo. Tikai godīgs, dabisks cilvēks pretstatā liekulīgam, samākslotam ir skaists. 

Apdziedāšanās dziesmās skaistuma etalons ir dabiski sārti vaigi. Tie liecina par meitas veselīgumu un pievilcību, ko mākslīgā veidā nav iespējams uzlabot. Salīdzinājumam – skepse pret citādo, modīgo preču izmantošanu. 

Priša priša šei svōčeņa,
Kai sauļeites jumpraveņa;
Jei bolteņa, sorkoneņa,
Jōs vaidzeni zīdēt zīd. LFK 1950, 6516
Vaci ļaud’s tai sacēja,
Smukums naudas namoksoj;
Ponōksneicas naklausēja,
Sovus byudus maļavōja. LFK 1600, 16801

Caur tautasdziesmām varam vērot dažādu Eiropā populāru tendenču ienākšanu latviskajā kultūrvidē. Pūdera un vaigu sārtuma jeb rūža intensīva izmantošana vēsturiski  saistīta ar franču, britu u.c. galmu jeb “augstās kultūras” tradīcijām. To beigas meklējamas Franču revolūcijā un tās protestā pret parūkām un mākslīgo, priekšplānā izvirzot vienkāršību. Tas turpinās arī 19. gs. Līdz ar jaunās, nevainīgās karalienes Viktorijas ēru Apvienotajā Karalistē un romantisma filosofijas ideāliem, kur sarkanā krāsa vaigos bija pieļaujama tikai nosarkstot. Rūža lietošana pamazām kļūst par konservatīvo, veco, arī  provinciālo uzskatu pārstāvju raksturojumu. Estētisko ideālu izmaiņu otrs faktors bija lietoto kosmētikas līdzekļu ķīmiskais sastāvs, kas bieži ne tikai sabojāja sejas ādu, bet arī izraisīja vēzi, veicināja garīgu slimību attīstību, jo, piemēram, rūžu sākotnēji gatavoja no dzīvsudraba paveida cinobra vai svina sāļiem. [1, 2, 3] 

19. gs. latviešu sievietēm rūža, pūdera, kā arī citu mākslīgo krāšļu lietošana nozīmēja liecību par pārticību, proti, viņa to var atļauties nopirkt un lietot to, ko “elite” jeb vācbaltiešu muižnieki, kas bija galvenie modes importētāji. Atļaušanās nopirkt gan ne vienmēr nozīmē, ka to prot lietot, saprot produktu nepieciešamību, tādēļ šai laikā presē parādās raksti par skaistumkopšanu, tā veicinot jomas attīstību. Piemēram, 1897. gada laikrakstā “Mājas Viesa Mēnešraksts” varam lasīt, ka “..plānu ādu no sasprēgāšanas var izsargāt ar pūder palīdzību, tikai priekš tam jālieto krīts, talks, ar nelielu salicila vai borskābes piemaisījumu. Svinu saturošais pulveris ir ļoti kaitīgs.” [4] 

Apdziedāšanās dziesmu, kas saistītas ar krāsošanos, raksturojoša darbība ir krāšļu iegūšana “no žīda”, tā rādot jau iepriekš minēto klejojošo tirgotāju faktisko nozīmi nodarbes izplatīšanā. Vienlaikus to var saistīt arī ar savējā– svešā tvērumu, ko pastiprina arī pilsētu piesaukšana. Blakus Baltinavai, Lībavai (Liepājai), pat Berlīnei, minēts arī gorods kā vispārējs pilsētas apzīmējums un krāšļu ieguves vieta. Pilsēta še var būt tverama kā zemnieka ierastajai videi pretējs darbības lauks, kas, tāpat kā krogs, ir  ar negatīvu nokrāsu. Tautasdziesmās atrodam liecības, ka skaistuma “uzfrišināšanai” un uzacu iezīmēšanai tika izmantoti saimniecībā esošie produkti, piemēram, ogle, sveču daktis. 

Šei Apaļa šurp braukdama,
Pudrēs vīn pudrējōs;
Myusu puiši pasavēre,
Ni kapeikas nasūlēja. LFK 512, 5597

Voi voi tu, Juleit,
Tavu lelu skaistumeņu,
Risavōta*, krasavōta,
Ar dagutu maļavōta**.
Es izlēju sēņu bļūdu,
Uz tevi i vārdamōs. L 467, 389
*****Risavōt – zīmēt
**Maļova – krāsa

Skaista skaista jauniveite,
Vēļ skaistōkas padruškeņas;
Nag’ jōs beja ar kvāpim zīstas,
Vēļ ar dekti pamōzōtas. LFK 740, 68

Kur, Grīteņ, zōles jēmi,
Kur tik skaista pervejīs*?
Rēzeknē, kabakā**,
Vaca žeida kadakā**. LFK 381, 28
* pervētīs – krāsoties
**kabaks – krogs
***kadaks – zābaks, arī koka tupele.

Vaigu krāsas pirkšana ir iemesls dažādiem neveiksmīgiem pārpratumiem:

Pazaklausit jyus, ļauteni,
Kas nūtyka Vereitei;
Pērka, pērka byudu zōles,
Nūzapērka cērmu zōles. LFK 1369, 1079

Varam secināt, ka apdziedāšanās dziesmās apvienojas liecības par dažādu modes lietu ienākšanu, gan arī apkārtējās sabiedrības viedokli par krāsošanos.

Turpmākajos rakstos apskatīsim ziepēšanos un mazgāšanos, matu kopšanu, ideālas ķermeņa aprises un vēl citas tēmas.

Una un Ginta. 

Attēls no Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās kolekcijas. 

[1] Angeloglou M. A History of Make-up. New York, Macmillan, 1970.

[2] Stewart S. Painted Faces: A Colourful History of Cosmetics. UK, Amberley Publishing, 2017.

[3] Morgan M. Selling Beauty: Cosmetics, Commerce, and French Society, 1750–1830. Baltimore, John Hopkins University Press, 2009.

[4] Barons K. Par ādu un viņas kopšanu. Mājas Viesa Mēnešraksts, Nr. 9 (01.09.1897), http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:72132|article:DIVL345 

Komentēt

Filed under Problēmjautājumi rakstīšanas procesā

Digitalizēti akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” sējumi

Latviešu folkloras krātuve ir digitalizējusi un izvietojusi publiskai pieejai akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” 1.–9. sējumu. Tas iekļauts LFK digitālajā arhīvā garamantas.lv kā atsevišķa kolekcija “Akadēmiskais izdevums “Latviešu tautasdziesmas””. Tādējādi digitāli pieejams kļuvis aptuveni pusmiljons tematiski kārtotu tautasdziesmu tekstu.

Akadēmiskais izdevums “Latviešu tautasdziesmas” ir Latviešu folkloras krātuvē (LFK) sakrātās tautasdziesmu kolekcijas pilnizdevums. LFK arhīvā glabājas lielākā latviešu tautasdziesmu kolekcija – aptuveni 1 miljons tautasdziesmu tekstu, kas savākti pēc Krišjāņa Barona sakārtoto “Latvju dainu” (apmēram 219 000 tekstu) iznākšanas, un kopā ar tām atspoguļo dziesmu tradīcijas dzīvi tautā vairāk nekā 100 gadu garumā. Lai šo vērtīgo kultūras mantojumu darītu publiski pieejamu, 1960. gadā tiek uzsākts plānveidīgs darbs pie akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” sagatavošanas. No 1979. līdz 2018. gadam, strādājot vairākām folkloristu paaudzēm, publicēti vienpadsmit “Latviešu tautasdziesmu” sējumi ar apmēram 650 tūkstošiem tautasdziesmu tekstu un tos komentējošiem zinātniskiem rakstiem. Šobrīd noris darbs pie pēdējiem diviem sējumiem, kas aptvers kāzu noslēgumu (apdziedāšanās dziesmas, mičošanu, pūra dalīšanu), vīra un sievas dzīvi laulībā, vecumu, nāvi. Tādējādi šis izdevums ir lielākais latviešu tautasdziesmu publicējums, kas jebkad ir sagatavots. 

Tā kā akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” pirmie sējumi jau kļuvuši par bibliogrāfisku retumu, bet vienlaikus tie ir vērtīgs avots, iepazīstot un pētot latviešu tautasdziesmas, 2021. gada vasarā LFK digitalizēja sējumus, kas vairs nav pieejami grāmatnīcās. Turpmāk jebkuram interneta lietotājam būs pieejami vairāk nekā 500 tūkstoši latviešu tautasdziesmu tekstu, kas tematiski sakārtoti 9 sējumos (10 grāmatās), un nu atrodami LFK digitālajā arhīvā garamantas.lv kolekcijā “Akadēmiskais izdevums “Latviešu tautasdziesmas””. Līdz ar tautasdziesmu tekstiem digitālajā kolekcijā pieejams arī akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” kolekciju rādītājs, kurā pēc reģionālā principa apkopotas kolekcijas, kas izmantotas izdevuma sagatavošanā. Izmantojot rādītājā iekļautos kolekciju numurus, LFK digitālajā arhīvā garamantas.lv iespējams atrast manuskriptus, no kuriem tautasdziesmas publicētas, un veikt tālāku tautasdziesmu, to teicēju un pierakstītāju izpēti.

Publiskojot digitālo kolekciju, pieminam šopavasar mūžībā aizgājušo Dr. philol. Baibu Krogzemi-Mosgordu, kura ilgus gadus bija akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” zinātniskā vadītāja un ir arī izdevuma digitalizācijas idejas autore.

Par sējumu izdošanu un arī atļauju izvietot to skenētās versijas esam pateicīgi izdevniecības “Zinātne” kolektīvam. Sējuma digitalizācija veikta projekta “Daudzveidīga tradicionālās kultūras satura nodrošinājums digitālajā vidē” ietvaros, kas saņēmis Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “KultūrELPA” finansējumu.

Komentēt

Filed under Akadēmiskā izdevuma sējumi

Atminiet, sveši ļaudis, kas ir mīļš, nemīļots?

Mūsdienu  sabiedrībā mīklas ierasti tiek saistītas ar bērnu folkloru, lai gan tradīcijā šāda nodalījuma nav – mīklu minēšana minēts kā laika kavēklis rudens un ziemas vakaros visai saimei darot kādus vieglākus darbus (1).

Retāk pieminēts, ka mīklas izmantotas arī kāzu godos viesu izklaidei. Piemēram, Gatartas kāzu aprakstā minēts, ka kāzu mielasta laikā īstais brālis prasījis mīklās visādus ēdienus, piemēram, aukstasiņu gaļas (siļķes), vienkāju gaļas (sēnes), 100 govju piena (medus), knikša gaļas (kaņepes), rudzala (brandvīns) (2). Folklorists Kārlis Straubergs raksta, ka  “vispār mīklas var salīdzināt ar pārbaudījumu, kur jautājumi un atbildes rāda apķērību, atjautību un kā vietējo apstākļu, tā arī tautas dzīves zināšanu. Ja jautātājs bija kāds valdnieks vai arī kāda pārdabīga būtne, tad neveiksmes gadījumā, kā to rāda vēstures vai nostāstu tradīcija, neattapīgais varēja zaudēt pat iecerēto troni, līgavu vai dzīvību (..) Latviešu kāzu mīklas atspoguļo partu (3) pratināšanu, mēģināšanu paspīdēt otrējo priekšā, kad vedēju un panākšņu kāzinieki, līgavaiņa un līgavas radi, taujā viens otram līdzīgu mīklu formā ietvertus jautājumus.” (4)

Līdzīgi kā “Latvju dainās” arī Latviešu tautasdziesmu akadēmiskajā izdevumā šādu dziesmu tipu nav daudz. Nosacīti tās var dalīt vairākās grupās. Pirmā, kura vairāk saistās ar intelektuālu sacensību. Tajā poētiski raksturoti dažādi priekšmeti, dabas objekti, piemēram:

Kas varēja to darīt,

Ko varēju es darīt?

Dzīva buka gaļu vāra,

Ledus dega apakšā. Gudenieki 1208, 7004

Kas tā velns par mūru muižu,

Ne tur logu, ne tur durvju,

Vienas pašas kukņu durvis,

Tās ar vilnu aizaugušas. Skrunda 804, 7101

Otrā grupa saistīta ar otras puses izzināšanu. Tajās redzama līdzīga spēle kā ierodoties precībās – centieni noskaidrot, no kurienes nākusi otra puse, kāda tā ir.  Piemēram:

Atminiet, sveši ļaudis,

Kā es tiku šai zemē!

Ūdens nesa kļavu lapu,

Kļavu lapa mani nesa. Madona, 187, 378

Atminiet, sveši ļaudis,

Kādi ļaudis mēs bijām:

Ūdens zirgi, ledus segli,

Putu paši jājējiņi!

Mēs bijām Tranšu (5) zemes,

Vīna koku cirtējiņ’. Trikāta 1730, 16326

Kā redzam piemēros, arī mīklu dziesmās redzama vēlme izrādīt savu statusu izcelsmē, bagātībā u. tml., līdzīgi kā dažādos citos kāzu brīžos.

Salīdzināšanās jeb “mērīšanās” izpausme dažkārt veidota, atrodot dažādus “ērmus” jaunajā vietā. Piemēram:

Kādus ērmus es redzēju

Tai svešāi zemītē:

Vistai pupi, cūkai ragi

Aunam sedli mugurā. Dunika 891, 5326

Formāli, ņemot vērā tautasdziesmā ietverto jautājumu un atbildi, kā arī poētisko izteiksmi, pie mīklu dziesmām pieskaitāma arī tautasdziesma:

Atminiet, sveši ļaudis,

Kas bij balts, nemazgāts?

Atminiet, sveši ļaudis,

Kas bij mīļš, nemīļots?

Gulbis balts, nemazgāts,

Znotiņš mīļš, nemīļots. Jelgava, 929, 20087

Tomēr, ja pievēršamies saturam, tajā iekļautajam zemtekstam, teksts šķiet atšķirīgs no pārējās nodaļas. Tautasdziesmas satura atklājēja –  pēdējā rinda –, proti, labas attiecības starp sievas māti un znotu, iezīmē emocionālās attiecības, lielāku intimitātes līmeni, kas pārējās mīklu dziesmās nav atrodams. Tādējādi, kārtojot nodaļu par mīklām manuskriptam un  risinot jautājumu, vai piekrist K. Barona kārtojumam par teksta piederību mīklām,   tā pārvietojama uz nodaļu, kur tēlotas sievas mātes un jaunā znota attiecības. Piemēram, blakus tādām dziesmām kā:

Kaļ, kaļveit, kū koldams,

Izkaļ maņ sīvas mōti:

Nu tōs maņ meili vōrdi,

Nu tōs gordi kyumyuseni. Varakļāni, 509, 290

Ar šo ierakstu atgādinām, ka Latviešu folkloras krātuves pētnieki ir priecīgi saņemt kāzu aprakstus ar dažādām nopietnajām tradīcijām, neaizmirstot aprakstīt arī ēverģēlību daļu. 

Ginta un Solveiga. 

_______________________________________

(1) Skat. piemēram, Brīvzemnieks F. Latviešu etnogrāfiskie materiāli. 1881, VI http://garamantas.lv/lv/collection/1167225/Fricis-Brivzemnieks-Latviesu-etnografiskie-materiali-1881

(2) Latviešu tautas dziesmas. Red. Švābe, A., Straubergs, K., Hauzenberga-Šturma, E. VIII sēj. Kopenhāgena, Imanta, 1956, 397. Lpp.

(3) Sievas vai vīra, t.i. otras puses

(4) Straubergs K. Latviešu tautas mīklas. Latviešu tautas mīklas, sakāmvārdi un parunas. Red. Straubergs K. Kopenhāgena, Imanta, 1956, 16.lpp.

(5) Franču

Komentēt

Filed under Problēmjautājumi rakstīšanas procesā

Kā mičot puisi?

Mičošanā jeb kāzu brīdī, kad jaunais pāris tiek ievadīts sievas un vīra kārtā, parasti vairāk uzmanības pievērsts līgavai. Visbiežāk vīra māte, bet dažkārt arī vīrs vai vakaraine noņem jaunās sievas vaiņagu. Jaunajai sievai uzliek aubi vai mici (no šejienes arī rituāla nosaukums “mičošana” – mices uzlikšana). Šis rituāls plaši atspoguļots gan kāzu ieražu aprakstos, gan arī tautasdziesmās.

Daudz mazāk tradīciju aprakstos stāstīts par to, kā šai rituālā līgavainis top par vīru. Tautasdziesmās par to vēsta vien pāris tekstu, tādēļ vērts tam pievērst īpašu uzmanību:

“Mičo, mičo, mičotāja,

Un tik labi apmičo.

Citu gadu šij laikāja

Lai nemeklē jaunu dienu,

Lai nemeklē jaunu dienu,

Lai nemeklē vainadzina.

Griežat svaiņam cepurīti

Trīs reizītes galvai riņķī,

Trīs reizītes galvai riņķī,

Griežat ļipu* pakaļā:

Lai viņš vairāk neredzētu

Ciemu meitu vainadzinu,

Lai viņš vairāk nemaucītu

Ciema meitu gredzentinus.” Rucava, 1955, 5178

 * cepures nagu

Kā redzams, izmantota darbības atkārtošana trīs reizes, kas bieži sastopama tautas tradīcijās un piešķir veiktajai darbībai īpašu spēku. Šoreiz maģiskā iejaukšanās bijusi nepieciešama aizsardzībai, lai atvairītu no jaunā vīra prāta dažādas brīvam puisim piedienošas domas un darīšanas.

Ginta.

Komentēt

Filed under Uncategorized

..Es aizeju pie Dieviņa

Kā ieviņa ziedēdama..

LD 27592

2021. gada 21. maijā pāragri mūžībā aizgājusi mūsu kolēģe, folkloriste, Dr. philol. Baiba Krogzeme-Mosgorda (11.12.1966.–21.05.2021.).

 Baiba 2006. gadā pārņēma akadēmiskā tautasdziemu izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” vadību; ar viņas gādību izdoti 3 dziesmu sējumi (IX- XI sēj.). Šobrīd noslēgumam tuvojas darbs pie XII sējuma manuskripta, bet, diemžēl, nu jau  bez Baibas.  Visus šos gadus Baiba bija tautasdziesmu grupas galvenais vilcējspēks – viņa rūpējās gan par finansējuma piesaisti un visa izdevuma vadīšanu, vienlaikus pievēršot uzmanību jauno kolēģu apmācīšanai, gan kārtoja dziemu kartotēku un rakstīja savu daļu tautasdziesmu manuskripta,  tāpatsējumu ievadu zinātniskos apcerējumus.

Mēs atcerēsimies Baibu kā mūsu projekta Stipro Balstu – erudītu, sirsnīgu, atbalstošu kolēģi un draugu.

Baibiņ, mums Tevis ļoti pietrūks!

Lai Tev mūžīgs miers!

Akadēmiskā tautasdziemu izdevuma darba grupa – Ginta, Elga, Una, Beatrise, Arta un pārējās tautasdziesmu meitenes

Komentēt

Filed under Uncategorized