Vista iet tautās

Jau iepriekš esam rakstījušas par interesantām pārvērtībām tautasdziesmās, ko pieļāvuši pierakstītāji vai teicēji. Šoreiz par dziesmu, kurā, radot jaunu variantu, izveidota arī jauna tēlu attiecību loģika, kas atšķiras no tautasdziesmu tradīcijā ierastās.

Vysta cōleiti atškeira,
Man' atškeira mōmuleņa;
Vysta tautōs naizgōja,
Man vajaga tautōs īt. LFK 1552, 19982

Variants pierakstīts Rēzeknes apriņķī, Silajāņos. Teksta pamatā ir sekojošā “Latvju dainu” dziesma ar ļoti daudz variantiem:

Vista cāļus i atšķīra,
 Man' atšķīra māmuliņa;
 Cāļi tek pulciņâ,
 Kur, māmiņ, es tecēšu? /LD 2036, 2 un 16574/

Gribētu vērst Jūsu uzmanību uz to, ka “Latvju dainu” tautadziesmai minēti divi numuri. Tas tādēļ, ka šī dziesma identiskā formā ievietota divās nodaļās: “Atšķirības” (bērnu atšķir no krūts) un “Dziesmas, pūra mantas nodalot un pūrā iekravājot” (kāzas). Skaidrojumu tam, kādēļ dziesma atrodama arī kāzu dziesmu ciklā, varam rast no kopīgā atšķiršanas motīva izmantojuma:

Protu, protu, redzu, redzu,
 Nu šķirs mani māmuliņa:
 Pušu šķīra aitu kūti,
 Pušu raibas villainiņas. /LD 16562/

Bieži sastopams uzskats, ka Krišjānis Barons, kārtojot tautasdziesmu tekstus “Latvju dainās” atbilstoši cilvēka mūža ritumam, tos nav atkārtojis. No augšminētajiem piemēriem redzam, ka nepieciešamība atkārtot atsevišķus tekstus tomēr bijusi, jo tautasdziesma interpretējama kontekstā ar ieražām un rituāliem, kuros nereti izmantoti līdzīgi teksti.

Ar cieņu,

Ginta.

Advertisements

Komentēt

Filed under Uncategorized

Aiz ezera balti bērzi. Pa pēdām dziesmai.

Daudzos no rakstiem esam centušies tvert tautasdziesmu tās pārmaiņu ceļos. To darīsim arī šoreiz, mēģinot izsekot pazīstamās kora dziesmas “Aiz ezera balti bērzi” tapšanai.

Šobrīd tautā populārais variants:

Aiz ezera balti bērzi
Sudrabiņa lapiņām;
Piedz. Vai, vai, vai vai vai vai vai vai….
Tur aizveda mūs' māsiņu
Sudrabiņa kalējam.
Viena pati mūs' māsiņa, 
To aizveda tautiņās. 
Mana paša līgaviņa 
Negrib manim mutes dot. 
Iešu pāri ezeram,
Ņemšu kura mutes dos. 

Dziesma izveidota no diviem saturā šķietami nesaderīgiem tekstiem. Pirmajā daļā (sešrindē) brālis vēstī, ka māsiņa ir atdota tautās, bet otrajā (četrrindē) dziedātāja attiecības ar līgaviņu sarežģījušās un nu jāņem cita. Nesaderīguma pakāpe atkarīga no tā, ko otrajā tekstā redzam dziedātāja lomā – vai nu tas ir aizprecētās meitenes brālis, kurš nolēmis meklēt īsto līgaviņu „aiz ezera”, vai arī, kas mazāk ticams, tautietis („sudrabiņa kalējs”), kam apņemtā sieva vairs nešķiet gana laba.

Šeit svarīgi atcerēties, ka viens no raksturīgajiem tautasdziesmu izpildījuma veidiem ir atsevišķu tekstu virknēšana, respektīvi, dziesmas radīšana „uz vietas”, pielāgojot dziedāšanas situācijai – notikumam, videi, klātesošajām personām utt., arī folkloras vācēja klātbūtnei. Asociatīvās saites starp tekstiem tiek veidotas ar teicēja brīvi izvēlētu atslēgas vārdu palīdzību. Zūdot dziesmas izpildījuma kontekstam, uz papīra pierakstītais teksts var ietvert saturiskas nesaskaņas, kas dziedātājiem dziedāšanas brīdī nav bijušas svarīgas, toties lasītājam pamanāmas. Tāds varētu būt arī viens no šī teksta veidošanās ceļiem – proti, no teicēja pierakstīta „sastingusi” virkne, kuru komponists izvēlējies, veidojot savu tautasdziesmas apdari.

Latvju dainu” izdevuma kāzu dziesmu nodaļās pirmo tekstu ar sešām rindām neatrodam, tikai četrrindi:

Aiz upītes balti bērzi
Sudrabiņa lapiņām,
Tur aizveda mūs' māsiņu
Sudrabiņa kalējam. /LD 18184./

Četrrindei ir 109 varianti, kas apliecina tās popularitāti. Šeit gan jāpiezīmē, ka Krišjānim Baronam, kārtojot „Latvju dainas”, bija ļoti maz iesūtījumu no Latgales, kas ir dziesmām bagāts novads. Šajā gadījumā ir tikai 2 teksti no Krustpils apkārtnes, kas rāda, ka dziesma bijusi pazīstama arī Latgalē. Analizējot dziesmas variantus secināms, ka tajos lielākoties mainās “aiz upītes” atrodamie koki – visbiežāk sastopami bērzi, minēti arī elkšņi, kārkli, bērzu birze vai birzes, arī „sidrabiņa birze”. Upes vietā 16 variantos apdziedāta Daugava. Savukārt 9 tautasdziesmās “aiz upītes” vietā lietots “aiz kalniņa”. Taču visinteresantākais ir fakts, ka nevienā no „Latvju dainu” tekstiem nav minēts kora dziesmā apdziedātais ezers. Tāpēc iespējams, ka “ezera” varianti varētu būt radušies tieši Latgales dziesmās, kas tautā pazīstama kā “zilo ezeru zeme”. Savukārt otrā dziesma par līgaviņu, kas negrib dot mutes, “Latvju dainās” vispār nav atrodama. Tā iekļauta „Latvju dainu” papildinājumos (Latviešu tautasdziesmas. Papildinājums Kr. Barona “Latvju dainām”, sast. O. Līdeks, red. P. Šmits, 1936-1939).

Izsekojot „Aiz ezera balti bērzi” kora varianta tapšanai, secināms, ka viena no senākajām apdarēm ir komponista Pētera Barisona ap 1936. gadu veidotā, kas iekļauta arī Latviešu kordziesmas antoloģija, VII sēj. ar Arnolda Klotiņa komentāru priekšvārdā, kurš apdares atsauci licis uz rakstnieka Ādolfa Ersa 1920. gadā veikto pierakstu. Pieraksts atrodams Latviešu folkloras krātuvē pie Jurjānu Andreja materiāliem. Dziesma pierakstīta Rēzeknes apriņķī, Vidsmuižā.

Screen Shot 2017-09-27 at 11.36.58

(Šis un arī citi minētie teksti atrodami arī Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā http://garamantas.lv/lv/file/155325)

Kā redzams, Ā. Ersa pierakstā atspoguļots tikai viens pants, otrais nosvītrots. Svītrojumi mūzikas materiālos sastopami bieži, jo muzikologam svarīgāk fiksēt melodiju nekā tekstu. Dažkārt tautasdziesmu pierakstos teksti un notis rakstīti atsevišķi, bet šoreiz vai nu teksts nav fiksēts vispār, vai arī turpinājuma lapiņa zudusi.

Pārskatot Latviešu folkloras krātuvē esošos Ā. Ersa pierakstu melnrakstus, atrodam divas reizes šo pašu melodiju. Vienai melodijai virsraksta vietā minēts “Es tautiešam”, teksts nav fiksēts. Otrai atrastajai melodijai pierakstīta viena teksta rinda, kur salasīt var vien “Es tautiešam pasolīju” un piedziedājumu “Vai, vai…”

Atsaucoties uz analoģiskiem gadījumiem citu tautā populāru tautasdziesmu tapšanā, jāpaskaidro, ka dažkārt paši komponisti mēdza pievienot papildus tekstus savām apdarēm, lai dziesmas pagarinātu. Tāpat ir zināmas populāras tautasdziesmas, kuru tekstiem komponisti pievienojuši citas dziesmas melodiju, taču dziedātāji pat nenojauš, ka “oriģinālā” melodija ir pavisam cita.

Diemžēl atbildēt precīzi, kā tapusi dziesma “Aiz ezera balti bērzi”, nav iespējams, bet piedāvātā varētu būt viena no tās izcelsmes paticamām versijām.

Ar cieņu,

Etnomuzikologs Vilis Bendorfs un Ginta.

Komentēt

Filed under Uncategorized

“Dziedāja man nepazīstamā meldijā, kuru bieži jauca”

Kārtojot tautasdziesmas, blakus dziesmu tekstiem paretam nākas sastapties ar īsiem komentāriem, ko uz kartotēkas lapiņām no manuskriptiem savulaik izrakstījušas folkloras krātuves līdzstrādnieces – mašīnrakstītājas. Pati tautasdziesmu kartotēka izveidota pagājušā gadsimta 50.-60. gados kā pamats Latviešu tautasdziesmu akadēmiskajam izdevumam, no Latviešu folkloras krātuves, tolaik LZA Valodas un literatūras institūta Folkloras sektora, arhīva izrakstot visas tautasdziesmas. Komentāri nav publicēti, bet Latviešu tautasdziesmu izdevumu sastādītājiem sniedz ļoti vērtīgu informāciju par tautasdziesmu vākšanas un izpildīšanas kontekstiem.

Komentāru saturam un daudzveidībai labi var sekot līdzi, pētot lielākus tautasdziesmu tipus. Viens no plašākajiem garo kāzu dziesmu tipiem, kas piesaistīja manu uzmanību, ir no Latgales. Tajā vēstīts par meitas gatavošanos kāzām, par laulību ceremoniju un jaunās sievas paredzamo grūto dzīvi tautās. Šīs dziesmas Latviešu folkloras krātuvē lielākoties ienākušas pagājušā gadsimta 40.-60. gados.

Sastdīn labi cīmā braukti,
Svātdīn labi cīmoitīsī.
Pirmūdīni saules dīna,
Ai bōleņu sīna kostu;
Ūtarnīki (var.: ūtardīni) līta dīna,
Meitom drēbes jōvelej(i);
Trešdīn tāvsi olu dora,
Es iudeņa nesējeņa;
Caturtdīni iz gorodu
Vaiņugami puču pērktu;
Pīktdīn mōte pyuru dola,
Es pī pyura atraudōju;
Sastdīn man(i) bādu dīna,
Ni vōrdeņa narunōju;
Svātdīn agri iz bazneicu
Ar igauni lauloitūsi. L 1940, 4779

Šoreiz dziesmas interesanto un sazaroto saturu atstāšu otrajā plānā, izceļot piezīmes, kas uzdrukātas uz kartotēkas lapiņu malām. Komentāri ir īsi un koncentrēti, visbiežāk viena frāze vai teikums, retāk vairāki teikumi. Parasti piezīmēs sniegts skaidrojums par izpildīšanas situāciju, piem.:

Vēl tagad (1947. g. – U.S.) šo dziesmu retumis dzied.” L 1800, 3005 Sena kāzu dziesma.” L 1950, 2519
„Dzīd kuozuos i dzeršonuos.” L 1950, 7805
„Dzīd meitai zem kuozuom, kad muoceituojs jau bazņeicā uzsaucis. Var i sestdiņis vokorā, kad bryutgonu gaida.” L 1950, 6333
„Dzīd kuozuos, kad sied aiz golda visi.” L 1945, 3786Dzied reitā pyrms braukšanys uz bazņeicu vai sastdīnys vokorā, kad taisa jauņivei vainaku. Tagad vainaku taisa tikai nū miertīm un tilla. Agruok vainakā lika vysaidus vyzuļus nū stikla. Vainaki bejuši ļeli i smagi.” L 1945, 8899

Ir arī tādi komentāri, kas attiecas uz pašu tekstu vai arī ir konkrēta vārda/rindas skaidrojums, piem.:

Teicēja pati šaubījās par pēdējām rindām, vai tās ir pareizas.” L 1940, 6198Agrāk uz baznīcu visi jājuši soļiem. To esot dzirdējusi kādreiz no veciem cilvēkiem.”L 1940, 4589
„..Caturtdīni iz gorodu
Vaiņugami puču pērktu..Ilūkstē ceturtdienā tirgus jau no seniem laikiem.” L 1800, 3316

Ar humora piedevu šobrīd lasāmi komentāri, kas attiecas uz tautasdziesmu melodijām:

Melodija parastā. Vairāk to dzied kāzās.” L 1945, 2637Dziedāja man nepazīstamā melodijā.” L 1925, 3214Dziedāja man zināmā meldijā.” L 1950, 4791Īpata meldija.” L 1925, 169Ir meldija. Dziesmu dzied priecīgi, pacilāti.” L 1940, 3023Dziedāja kāzās. Melodija pierakstīta – savāda (variants).” L 1950, 3584

Lasot šos komentārus, jāņem vērā, ka pētniekiem, kas pēckara gados devās vākt folkloru, ne vienmēr līdzi bija muzikologs, kas pēc dzirdes varēja pierakstīt tautasdziesmu melodijas. Laikā, kad galvenais pierakstīšanas “instruments” bija pildspalva un pierakstu klade, “nespeciālistam” tas bija vienīgais veids, kā izteikties par tautasdziesmu melodiju. Tāpēc šādus un līdzīgus komentārus var sastapt ne tikai minētajā dziesmu tipā no Latgales.

Taču šādi komentāri par tautasdziesmu melodijām jau pieder folkloristikas vēsturei, jo mūsdienās, pateicoties ierakstu tehnoloģiju attīstībai, intervijas ar teicējiem vairs netiek pierakstītas ar roku, bet saglabātas audio vai video formātā. Savukārt teicienu par man zināmo vai nezināmo melodiju var droši saukt par folkloristu folkloru, jo mēs nekad vairs neuzzināsim, kādas melodijas pierakstītājam bijušas pazīstamas, kādas nē un kādas dziesmas konkrētajā laikā bijušas vispārzināmas. Laiks ir pagājis, ūdeņi aiztecējuši.

Una Smilgaine

file7-1.jpeg

file2-1

file8

Komentēt

Filed under Uncategorized

Vīra māte – vella māte, vedekliņa – pātadziņa

Folklorā atspulgu rod lietas, kas tautai, folkloras radītājai un uzturētājai, ir aktuālas. Mūsdienās no anekdotēm visiem pazīstamas sievas mātes, kuras bez brīdinājuma ierodas viesos un paliek dzīvot pavisam, vai jaunie vīri, kas viņām pērk Černobiļas ābolus. Tāpat tiek stāstīti stāsti par vedeklām, kas neprot piešūt krekliem pogas, un vīra mātēm, kas zvana dēlam piecas reizes dienā. Tā folklora pavisam tieši piedalās sievas mātes un vīra mātes stereotipizēto tēlu radīšanā. Bieži vien dzēlīgā, sarkastiskā attieksme, kas sastopama mūsdienu folklorā par jauno radu sadzīvošanu, kā tradīcija nāk cauri laikiem un kuras atspoguļojumu iespējams atrast, piemēram, tautasdziesmu tekstos:

Pipurota dēlu māte,
 Zēvelēta vedekliņa;
 Neglābsies dēlu māte
 Ne šķirbā ielīduse. LD 21746, 5
Nebēdā, vedekliņa, 
Ka man kupris mugurā,
Gan es taisna izstiepšos 
Ar tevim bārdamies! LD 23316, 13

Tas skaidrojams ar jaunās sievas adaptāciju svešā vidē – tautās, respektīvi, vīra ģimenē. Tā nav viegla, jo saduras gan divu atšķirīgu dzimtu paražas – no saimniekošanas organizācijas līdz sociālajai hierarhijai mājas sadzīvē, gan arī personiskās rakstura īpatnības, atšķirīga dzīves pieredze u.tml. Nozīmīga un atsevišķi atzīmējama ir pastāvīguma sajūta – neprecas vienai dienai, bet visam mūžam. Jauno radu attiecību izveidošanās ietekmēs viņu dzīvi ilgtermiņā, tādēļ par to tiek domāts jau kāzu rituāla laikā, ievērojot ticējumus un veicot maģiskas darbības, tiek vēroti pat laika un ceļa apstākļi kā laba vai slikta zīme dzīvei tautās.

Braucat lēni, precinieki,
Lai ziediņi nenobirst;
Cik ziediņu man nobira,
Tik asaru mūžiņā. LD 18164
Lija lietus, sniga sniegi,
Kad es gāju tautiņās.
Sniegi bija grūts mūžiņš,
Lietus gaužas asariņas. LD 18153

Tautasdziesmās sievas mātes un znota attiecības vairāk tiek tēlotas posmā līdz kāzām (zagšana, lūkošana, bildināšana), savukārt vīra mātes un jaunās sievas – no kāzu brīža. Lai gan ir dziesmas, kur dēlu māte pati lūko vedekliņu, tomēr tās vairāk ataino notikumu, mazāk- emocionālās attiecības. Piemēram,

Es dziedāju, gavilēju,
Dēlu māte klausījās,
Dēlu māte klausījās,
Cerēj' savu jauņuvīti. LD 467 

Salīdzinājumam puiša dziesma:

Es pievīlu meitu māti
Dūmaiņā istabā :
Viņa steidza krēslu celt,
Es steidz' viņai roku dot.
Atrod manim aukstu roku,
Solīj' cimdu adītāju. LD 14594, 2

Atšķirības pieminējumos skaidrojamas ar sadzīves organizāciju agrāk. Proti, attiecības ar topošo sievas māti puisim bija svarīgas līdz kāzām – pēc mātes personības tiek spriests par meitas audzināšanu, raksturu, darba tikumu, puisim sevi jāpierāda kā labu precinieku, vēlāk nepieciešams vienoties par pūru u. tml. Šajās sarunās vīra vecāku un vedeklas saziņai īsti nebija vietas. Savukārt pēc kāzām jaunā sieva pārgāja dzīvot pie vīra, zaudējot ciešo sakaru ar tēva mājām. Tādējādi arī jaunais vīrs mazāk komunicēja ar sievas radiem, toties jaunas atklāsmes radās vedeklas – vīra mātes attiecībās.

Skaitliski vairāk ir dziesmu, kas tēlo sarežģīto jauno attiecību uzsākšanas dabu. Tā atklājas jau kāzu norisē:


Vīra māte bēdājās,
Redz pūriņu izdalam.
Nebēdā, vīra māte,
Tava tiesa pūriņā:
Bij manā pūriņā
Stīgām šūta karbačiņa. /LD 25353/

Īpaši vērienīgi vīra māte kritizēta kāzu apdziedāšanās dziesmās (vīra mātei veltītas vairāk kā 2000 dziesmas, turpretī sievas mātei- tikai 50), kur jāņem vērā arī tīri praktisks apstāklis – ka senajās kāzās galvenās apdziedātājas bija sievietes.

Ir dziesmas, lai arī maz skaitā, kurās atspoguļotas arī labvēlīgas attieksmes – gan vīra mātei, sagaidot vedeklu, gan vedeklai, ierodoties jaunajās mājās.

Laba, laba dēla māte,
Labi mūs gaidījusi:
Balti galdu paklājusi,
Labu maizi izcepusi,
Ziediem plānu kaisījusi,
Istabiņu puškavusi. LFK 1190, 3010

Šajos salīdzinoši nedaudzajos tekstos rodamais vīra mātes tēls vairs nav “svešs”, pretnostatīts tuvajam- pašas mātei. Gluži otrādi:

Tāda pate dēla māte,
Kā ir mana māmulīte;
Tādi paši mīļi vārdi,
Kā manai māmiņai. /LD 21366/

Tāpat vīra māte pelnījusi pateicību par dēla auklējumu, saudzīgu attieksmi pret vedeklu, tiek novērtēts vīra mātes padoms, atbalsts:


Es tai dēlu māmiņai
I kājiņas noautumu,
Kad tā mani agri celtu,
Kad darbiņu pasacītu. /LD 23151/

Trešais motīvs, kas sastopams šajās dziesmās, ir vairāk nogaidošs, brīdinošs, ka attiecības veido abas puses:

Esi laba, vīra māte,
I es arī laba būšu;
Ja tu mani meitu sauksi,
Es tev' saukšu māmuliņu. /LD 23152/ 

Dziesmas par labo vīra māti ir šīsreizes atradums, tā parādot pavisam citu jauno radu attiecību iespējamību.

Ar cieņu,

Ginta.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Par krēslu šūšanu

Šodien, lasot dziesmu:

"Atsēsties, jauna mārša,
Ozoliņa bluķītī:
Kad krēsliņu nepašuvi
Bāliņos dzīvodama." K 1690, 9202

it viegli minēto “šūto krēslu” var iedomāties ko līdzīgu šūpuļtīklam vai krēslam, kura sēžamā daļa gatavota no auduma (mīkstā mēbele). Bet, ieraugot to pie tautasdziesmām,  kuru datējums ir vismaz pārsimt gadu, pārņem mulsums- vai meitai, pūru lokot, tajā bija “jāieloka” arī krēsls? Un kāds tad tas izskatījās, ja zinām, ka pamatā šajā laikā bija koka mēbeles bez polsterējuma?

Vispirms, raugot pašu faktu, ka meita darina krēslu, šķiet, ka vajadzētu būt kļūdai, jo kokdarbi agrāk bija vīriešu ziņā. Bet mulsinoši tas ir līdz brīdim, kad tautasdziesmās atrodam šādas liecības:

Steidzu, steidzu, beidzu, beidzu
Meldru krēslu darināt:
Redzu savu jaunu māršu
Pār kalniņu līgojot." N 1400, 20484

Tātad krēslus gatavoja arī pīšanas tehnikā, tā padarot tos par vienu no lietām, kas, iespējams, meitai pagatavojamas līdz kāzām.

Turpinot pirmās tautasdziesmas satura analīzi, pirmajā brīdī šķiet, ka vārda “šūt” vietā vajadzētu būt “atvest” vai kādam tamlīdzīgam vārdam. Tomēr šo domu atvairīja Latgalē, Mērdzenē, pierakstītā:

"Atsasēst tu, mōseņ,
Uz dagūšōs pagaleites:
Kū darēji bōleņūs,
Ka krēseleņa nāpadēji?" L 906, 772

Arī “Latvju Dainās” atrodami līdzīgi piemēri:

"Ar māršām sarājos,
Skaidienā stāvēdama:
Viņas grib, es nedevu
Mātes šūtu zīļu krēslu." LD 23682

Pētot etnogrāfijas pētījumus par seno latviešu sētu un tās iekārtu, neatradu apliecinājumu par kāda īpaša krēsla eksistenci, toties A. Bīlenšteina darbā “Latviešu koka iedzīves priekšmeti” minēti šādi fakti: “Agrākos laikos latviešiem atbilstoši viņu vienkāršajam dzīvesveidam krēsls bija svešs. Ir jau redzēts, ka viņš kādreiz sēdējis uz maziem soliņiem. Krēslu latvieši, tāpat kā krievi, uzskatīja par goda sēdekli. Pirms pusgadsimta [18./19.gs. – G.P. – S.] zemnieku istabā mācītājam tika pasniegts cietais krēsls, uz kura uzlika gultas spilvenu un pārklāja ar linu palagu vai krāsainu vilnas segu.” Par to, ka lietoti dažāda veida koka krēsli liecina arī Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas  muzeja mateirāli (sk. attēlu, kas iegūts Vēveris E., Kuplais M. Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. R., Avots, 1986., 166.lpp.)

IMG_2510

A. Bīlenšteina rakstītais vedina domāt, ka arī tautasdziesmās minētais šūtais krēsls varētu būt parasts krēsls, kam virsū uzsegts līgavas (vai pēdējā dziesmā- mātes) izrotāts audums, tā padarot vienkāršo mēbeli par greznu, īpašu, godos izmantojamu lietu.

Nevilšus prātā nāk arī mūsdienu tradīcija- kāzās, sēžoties pie galda, jauno pāri sēdināt izrotātos krēslos (ozolu vijas, ziedi, krāšņas, rotātas segas u. tml). Tā, iespējams, radusies no tautasdziesmās apskatītās prakses, bet šis aspekts vēl prasa papildus izpēti.

 

ar cieņu,

Ginta.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Kā tautietis no darba devēja par meli pārtapa

Atšķirot dažādas mūslaiku vārdnīcas, piemēram, “Latviešu literārās valodas vārdnīcu”, pie darbības vārda “maldināt” atradīsim skaidrojumus, ka tas nozīmē: 1)panākt, būt par cēloni, ka (kādam) rodas sagrozīta, arī nepareiza izpratne (par ko); 2)vilināt prom (no pareizā ceļa, virziena)- par cilvēkiem vai dzīvniekiem. /Latviešu literārās valodas vārdnīcas elektroniskā versija http://www.tezaurs.lv/llvv//

Tautasdziesmās maldināšana bieži vien saistīta ar tautieti- iecerēto vai jauno vīru, brāli, arī vecākiem, kas jauno meiteni maldina. Piemēram,

Liec, Laimiņa, man mūžiņu,
Liec da vienu labumiņu,
Nedod munu augumiņu
Nevēkļami maldināt. /LD 1214/

Lai tam tādu gudrumiņu,
Kas māmiņu gudru sauca:
Izauklējsi, izšūpojsi,
Dod otram maldināt./LD 17250.8/

Ar stereotipu, kas iegūts no šādām dziesmām, ka tautu dēls ir melīgs neģēlis, lasīju dziesmu:

Labāk tēva dubļus bridu,
Ne tautieša laipas gāju:
Tautiets mani maldināja
Ik pūriņu rītiņā. Z 1551, 2191

Pēdējās divās rindās “maldināšana” parādās ar pavisam citu nozīmi.

Tas lika ielūkoties K. Karuļa sagatavotajā “Etimoloģijas vārdnīcā”, kur atradu šādu “maldināšanas” vēsturi: “Maldināt- likt malt.(..) Pamatā indoeiropiešu *mel- , kas nozīmē (sa)grūst, (sa)berzt, sist, malt. (..) Literārajā valodā parastākais ir no “maldīt” atvasinātais verbs “maldināt”. Tā semantika izriet no dažāda virziena kustības, kas saistījusies ar mānīšanu par ceļa virzienu; sākotnēji laikam raksturīga bija riņķveida kustība, kas atbilda malšanai. Ar pārnesumu un vispārinājumu “maldināt” ieguvis nozīmi “mānīt, krāpt”. /Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sēj. R. Avots, 1992.g./

Tas liek divējādi raudzīties uz tādām dziesmām kā šīs:

“Saka tautas uz tautām:
To jemsim bārenīti;
Ne tai tēva, ne tai mātes,
To var grūši maldināt.” /LD 5221.1/

Proti, bārenītei nav aizstāvju, to var nostrādināt, likt daudz malt. Tai pat laikā- to var arī mānīt, jo nebūs, kam prasīt padomu un atbalstu. Vai arī:

“Māsiņ, skaista izauguse,
Kur man bija tevi likt?
Žēl man tevi tautàm dot,
Grēks pašam maldināt.” /LD 3511.1/

Raugoties uz “maldināšanas” dziesmām, jāsecina, ka lielākais vairums ir tādas, kā iepriekš minētās, kurās iespējamas abas darbības vārda nozīmes. Nedaudz mazāk, bet ir tautasdziesmas, kas saglabājušas agrāko “maldināt” nozīmi “malt”, piemēram:

“Izmākuse dēlu māte
Vedekliņas maldinàt:
Meitàm deva griķus malt(i),
Vedeklai tīrus rudzus.” /22507/

Savukārt “maldināšanai” topot par sinonīmu krāpšanai, to kā vienīgo nozīmi tautasdziesmās var sastapt krietni retāk. Piemēram,

Šādi tādi landermaņi
Brūnus svarkus šūdinaja,
Gribedami maldinàt
Lielu radu līgaviņu. /LD 20628/

Ieskatoties vērīgi, tautasdziesmas ataino valodas mainīgo dabu, neviennozīmību. Jāuzmanās no maldināšanas.

ar cieņu,

Ginta.

 

 

Komentēt

Filed under Interesanti dziesmu teksti

Personīgais sējumā

Liriska atkāpe no akadēmiskā…

Es tiku mācīta darīt no sirds, vienalga, ko darīdama. Tā nu ir iznācis, ka nav ļoti jāpūlas, jo man patiešām patīk tas, ko daru. Man patīk tautasdziesmas, patīk caur tām atklāt un iepazīt vēsturi, atrast cilvēkus, kas dziesmas teikuši, dziedājuši. Jāatzīst, ka ļoti jocīga sajūta pārņem, turot rokā dziesmu, kas ir saistīta ar kaut ko personisku- ar pazīstamu uzvārdu, vietu.

1967. gadā Valkas rajonā noritēja Latviešu folkloras krātuves XXI Zinātniskā ekspedīcija. Tās ietvaros pētniece Rita Drīzule apmeklēja arī Palsmanes pagastu- mazu pagastiņu Ziemeļvidzemē, netālu no Smiltenes, kur pierakstīja vairākus teicējus, nostarp Emīlijas Rabāces dziesmas.

Tagad, 2017. gada vasarā, 50 gadus vēlāk, šī dziesmiņa nonāca manās rokās. Ar elektrības sitienam līdzīgu sajūtu, ka man dota iespēja pieskārties vēsturei- Emīlija Rabāce ne vien nāk no mana dzimtā pagasta, viņas mājas ir ļoti netālu no manām…

Milzīgajā dziesmu pūrā, kas tiek ierakstīts sējumos, šādas saskares iespējas man ir salīdzinoši niecīgas. Mana puse nevar lepoties ar tik plašiem pierakstiem kā, piemēram, Suitu novadi. Tādēļ katra šāda sastapšanās man ir dārga. Ceru, ka piedosiet, ka pie iespējas ierakstu savus dārgumus pamatdziesmas vietā. Lielai daļai lasītāju tas ir un būs tikai numurs “V 1980, 508”, kas parādīsies pie dziesmas, man-  cieņa pret manu dzimto vietu.

ej laimīte

ar cieņu,

Ginta.

Komentēt

Filed under Uncategorized