Digitalizēti akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” sējumi

Latviešu folkloras krātuve ir digitalizējusi un izvietojusi publiskai pieejai akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” 1.–9. sējumu. Tas iekļauts LFK digitālajā arhīvā garamantas.lv kā atsevišķa kolekcija “Akadēmiskais izdevums “Latviešu tautasdziesmas””. Tādējādi digitāli pieejams kļuvis aptuveni pusmiljons tematiski kārtotu tautasdziesmu tekstu.

Akadēmiskais izdevums “Latviešu tautasdziesmas” ir Latviešu folkloras krātuvē (LFK) sakrātās tautasdziesmu kolekcijas pilnizdevums. LFK arhīvā glabājas lielākā latviešu tautasdziesmu kolekcija – aptuveni 1 miljons tautasdziesmu tekstu, kas savākti pēc Krišjāņa Barona sakārtoto “Latvju dainu” (apmēram 219 000 tekstu) iznākšanas, un kopā ar tām atspoguļo dziesmu tradīcijas dzīvi tautā vairāk nekā 100 gadu garumā. Lai šo vērtīgo kultūras mantojumu darītu publiski pieejamu, 1960. gadā tiek uzsākts plānveidīgs darbs pie akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” sagatavošanas. No 1979. līdz 2018. gadam, strādājot vairākām folkloristu paaudzēm, publicēti vienpadsmit “Latviešu tautasdziesmu” sējumi ar apmēram 650 tūkstošiem tautasdziesmu tekstu un tos komentējošiem zinātniskiem rakstiem. Šobrīd noris darbs pie pēdējiem diviem sējumiem, kas aptvers kāzu noslēgumu (apdziedāšanās dziesmas, mičošanu, pūra dalīšanu), vīra un sievas dzīvi laulībā, vecumu, nāvi. Tādējādi šis izdevums ir lielākais latviešu tautasdziesmu publicējums, kas jebkad ir sagatavots. 

Tā kā akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” pirmie sējumi jau kļuvuši par bibliogrāfisku retumu, bet vienlaikus tie ir vērtīgs avots, iepazīstot un pētot latviešu tautasdziesmas, 2021. gada vasarā LFK digitalizēja sējumus, kas vairs nav pieejami grāmatnīcās. Turpmāk jebkuram interneta lietotājam būs pieejami vairāk nekā 500 tūkstoši latviešu tautasdziesmu tekstu, kas tematiski sakārtoti 9 sējumos (10 grāmatās), un nu atrodami LFK digitālajā arhīvā garamantas.lv kolekcijā “Akadēmiskais izdevums “Latviešu tautasdziesmas””. Līdz ar tautasdziesmu tekstiem digitālajā kolekcijā pieejams arī akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” kolekciju rādītājs, kurā pēc reģionālā principa apkopotas kolekcijas, kas izmantotas izdevuma sagatavošanā. Izmantojot rādītājā iekļautos kolekciju numurus, LFK digitālajā arhīvā garamantas.lv iespējams atrast manuskriptus, no kuriem tautasdziesmas publicētas, un veikt tālāku tautasdziesmu, to teicēju un pierakstītāju izpēti.

Publiskojot digitālo kolekciju, pieminam šopavasar mūžībā aizgājušo Dr. philol. Baibu Krogzemi-Mosgordu, kura ilgus gadus bija akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” zinātniskā vadītāja un ir arī izdevuma digitalizācijas idejas autore.

Par sējumu izdošanu un arī atļauju izvietot to skenētās versijas esam pateicīgi izdevniecības “Zinātne” kolektīvam. Sējuma digitalizācija veikta projekta “Daudzveidīga tradicionālās kultūras satura nodrošinājums digitālajā vidē” ietvaros, kas saņēmis Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “KultūrELPA” finansējumu.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Atminiet, sveši ļaudis, kas ir mīļš, nemīļots?

Mūsdienu  sabiedrībā mīklas ierasti tiek saistītas ar bērnu folkloru, lai gan tradīcijā šāda nodalījuma nav – mīklu minēšana minēts kā laika kavēklis rudens un ziemas vakaros visai saimei darot kādus vieglākus darbus (1).

Retāk pieminēts, ka mīklas izmantotas arī kāzu godos viesu izklaidei. Piemēram, Gatartas kāzu aprakstā minēts, ka kāzu mielasta laikā īstais brālis prasījis mīklās visādus ēdienus, piemēram, aukstasiņu gaļas (siļķes), vienkāju gaļas (sēnes), 100 govju piena (medus), knikša gaļas (kaņepes), rudzala (brandvīns) (2). Folklorists Kārlis Straubergs raksta, ka  “vispār mīklas var salīdzināt ar pārbaudījumu, kur jautājumi un atbildes rāda apķērību, atjautību un kā vietējo apstākļu, tā arī tautas dzīves zināšanu. Ja jautātājs bija kāds valdnieks vai arī kāda pārdabīga būtne, tad neveiksmes gadījumā, kā to rāda vēstures vai nostāstu tradīcija, neattapīgais varēja zaudēt pat iecerēto troni, līgavu vai dzīvību (..) Latviešu kāzu mīklas atspoguļo partu (3) pratināšanu, mēģināšanu paspīdēt otrējo priekšā, kad vedēju un panākšņu kāzinieki, līgavaiņa un līgavas radi, taujā viens otram līdzīgu mīklu formā ietvertus jautājumus.” (4)

Līdzīgi kā “Latvju dainās” arī Latviešu tautasdziesmu akadēmiskajā izdevumā šādu dziesmu tipu nav daudz. Nosacīti tās var dalīt vairākās grupās. Pirmā, kura vairāk saistās ar intelektuālu sacensību. Tajā poētiski raksturoti dažādi priekšmeti, dabas objekti, piemēram:

Kas varēja to darīt,

Ko varēju es darīt?

Dzīva buka gaļu vāra,

Ledus dega apakšā. Gudenieki 1208, 7004

Kas tā velns par mūru muižu,

Ne tur logu, ne tur durvju,

Vienas pašas kukņu durvis,

Tās ar vilnu aizaugušas. Skrunda 804, 7101

Otrā grupa saistīta ar otras puses izzināšanu. Tajās redzama līdzīga spēle kā ierodoties precībās – centieni noskaidrot, no kurienes nākusi otra puse, kāda tā ir.  Piemēram:

Atminiet, sveši ļaudis,

Kā es tiku šai zemē!

Ūdens nesa kļavu lapu,

Kļavu lapa mani nesa. Madona, 187, 378

Atminiet, sveši ļaudis,

Kādi ļaudis mēs bijām:

Ūdens zirgi, ledus segli,

Putu paši jājējiņi!

Mēs bijām Tranšu (5) zemes,

Vīna koku cirtējiņ’. Trikāta 1730, 16326

Kā redzam piemēros, arī mīklu dziesmās redzama vēlme izrādīt savu statusu izcelsmē, bagātībā u. tml., līdzīgi kā dažādos citos kāzu brīžos.

Salīdzināšanās jeb “mērīšanās” izpausme dažkārt veidota, atrodot dažādus “ērmus” jaunajā vietā. Piemēram:

Kādus ērmus es redzēju

Tai svešāi zemītē:

Vistai pupi, cūkai ragi

Aunam sedli mugurā. Dunika 891, 5326

Formāli, ņemot vērā tautasdziesmā ietverto jautājumu un atbildi, kā arī poētisko izteiksmi, pie mīklu dziesmām pieskaitāma arī tautasdziesma:

Atminiet, sveši ļaudis,

Kas bij balts, nemazgāts?

Atminiet, sveši ļaudis,

Kas bij mīļš, nemīļots?

Gulbis balts, nemazgāts,

Znotiņš mīļš, nemīļots. Jelgava, 929, 20087

Tomēr, ja pievēršamies saturam, tajā iekļautajam zemtekstam, teksts šķiet atšķirīgs no pārējās nodaļas. Tautasdziesmas satura atklājēja –  pēdējā rinda –, proti, labas attiecības starp sievas māti un znotu, iezīmē emocionālās attiecības, lielāku intimitātes līmeni, kas pārējās mīklu dziesmās nav atrodams. Tādējādi, kārtojot nodaļu par mīklām manuskriptam un  risinot jautājumu, vai piekrist K. Barona kārtojumam par teksta piederību mīklām,   tā pārvietojama uz nodaļu, kur tēlotas sievas mātes un jaunā znota attiecības. Piemēram, blakus tādām dziesmām kā:

Kaļ, kaļveit, kū koldams,

Izkaļ maņ sīvas mōti:

Nu tōs maņ meili vōrdi,

Nu tōs gordi kyumyuseni. Varakļāni, 509, 290

Ar šo ierakstu atgādinām, ka Latviešu folkloras krātuves pētnieki ir priecīgi saņemt kāzu aprakstus ar dažādām nopietnajām tradīcijām, neaizmirstot aprakstīt arī ēverģēlību daļu. 

Ginta un Solveiga. 

_______________________________________

(1) Skat. piemēram, Brīvzemnieks F. Latviešu etnogrāfiskie materiāli. 1881, VI http://garamantas.lv/lv/collection/1167225/Fricis-Brivzemnieks-Latviesu-etnografiskie-materiali-1881

(2) Latviešu tautas dziesmas. Red. Švābe, A., Straubergs, K., Hauzenberga-Šturma, E. VIII sēj. Kopenhāgena, Imanta, 1956, 397. Lpp.

(3) Sievas vai vīra, t.i. otras puses

(4) Straubergs K. Latviešu tautas mīklas. Latviešu tautas mīklas, sakāmvārdi un parunas. Red. Straubergs K. Kopenhāgena, Imanta, 1956, 16.lpp.

(5) Franču

Komentēt

Filed under Uncategorized

Kā mičot puisi?

Mičošanā jeb kāzu brīdī, kad jaunais pāris tiek ievadīts sievas un vīra kārtā, parasti vairāk uzmanības pievērsts līgavai. Visbiežāk vīra māte, bet dažkārt arī vīrs vai vakaraine noņem jaunās sievas vaiņagu. Jaunajai sievai uzliek aubi vai mici (no šejienes arī rituāla nosaukums “mičošana” – mices uzlikšana). Šis rituāls plaši atspoguļots gan kāzu ieražu aprakstos, gan arī tautasdziesmās.

Daudz mazāk tradīciju aprakstos stāstīts par to, kā šai rituālā līgavainis top par vīru. Tautasdziesmās par to vēsta vien pāris tekstu, tādēļ vērts tam pievērst īpašu uzmanību:

“Mičo, mičo, mičotāja,

Un tik labi apmičo.

Citu gadu šij laikāja

Lai nemeklē jaunu dienu,

Lai nemeklē jaunu dienu,

Lai nemeklē vainadzina.

Griežat svaiņam cepurīti

Trīs reizītes galvai riņķī,

Trīs reizītes galvai riņķī,

Griežat ļipu* pakaļā:

Lai viņš vairāk neredzētu

Ciemu meitu vainadzinu,

Lai viņš vairāk nemaucītu

Ciema meitu gredzentinus.” Rucava, 1955, 5178

 * cepures nagu

Kā redzams, izmantota darbības atkārtošana trīs reizes, kas bieži sastopama tautas tradīcijās un piešķir veiktajai darbībai īpašu spēku. Šoreiz maģiskā iejaukšanās bijusi nepieciešama aizsardzībai, lai atvairītu no jaunā vīra prāta dažādas brīvam puisim piedienošas domas un darīšanas.

Ginta.

Komentēt

Filed under Uncategorized

..Es aizeju pie Dieviņa

Kā ieviņa ziedēdama..

LD 27592

2021. gada 21. maijā pāragri mūžībā aizgājusi mūsu kolēģe, folkloriste, Dr. philol. Baiba Krogzeme-Mosgorda (11.12.1966.–21.05.2021.).

 Baiba 2006. gadā pārņēma akadēmiskā tautasdziemu izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” vadību; ar viņas gādību izdoti 3 dziesmu sējumi (IX- XI sēj.). Šobrīd noslēgumam tuvojas darbs pie XII sējuma manuskripta, bet, diemžēl, nu jau  bez Baibas.  Visus šos gadus Baiba bija tautasdziesmu grupas galvenais vilcējspēks – viņa rūpējās gan par finansējuma piesaisti un visa izdevuma vadīšanu, vienlaikus pievēršot uzmanību jauno kolēģu apmācīšanai, gan kārtoja dziemu kartotēku un rakstīja savu daļu tautasdziesmu manuskripta,  tāpatsējumu ievadu zinātniskos apcerējumus.

Mēs atcerēsimies Baibu kā mūsu projekta Stipro Balstu – erudītu, sirsnīgu, atbalstošu kolēģi un draugu.

Baibiņ, mums Tevis ļoti pietrūks!

Lai Tev mūžīgs miers!

Akadēmiskā tautasdziemu izdevuma darba grupa – Ginta, Elga, Una, Beatrise, Arta un pārējās tautasdziesmu meitenes

Komentēt

Filed under Uncategorized

Ķīselis ar taukiem. Gurkst vien, kad ēd

Foto no https://www.mammamuntetiem.lv/articles/26880/kiselis-no-saldetam-ogam-nogarsojam-vasaru/?accept_cookies=1

Kā jau allaž bērni, arī es biju liela saldummīle. Bērnībā, kas pagāja Vandzenē, nekad neatteicos no saldumiem. Īriskonfektes “Kis-kis” vai sviesta rozes uz tortes manī tagad izraisa īstu sentimentu, bet baudīt ko tik gardu tolaik varēju reti.  Vismaz ne tik bieži, kā man gribējās. Viens no ikdienas gardumiem, ko bieži gatavoja mana vecāmāte, bija ķīselis – saldi skābs, no sezonas ogām vai žāvētiem āboliem, biezs un ēdams ar pienu. Tāds ir mans ķīselis – īsts sapņu saldēdiens.

Pēc tam bija arī skola ar izslavēto piena ķīseli, kuru klases puikas pusdienās tricināja tik sirsnīgi, lai izskatītos pēc ļumīga gliemeža. Protams, mēs, meitenes, vareni viebāmies un spiedzām.  Kurš gan ko tādu spēj ēst? Un mērķi – dabūt vairāk saldēdienu – mūsu klases puikas sasniedza gan.

Vien nesen uzzināju, ka ķīselis var būt arī citāds. Strādājot pie “Latviešu tautasdziesmu” akadēmiskā izdevuma un rakstot nodaļu par kāzu apdziedāšanos, uzgāju nelielu tautasdziesmu tipu, kas pierakstīts tikai Latgalē – Vārkavā, Kalupē un Līvānos:

Myusu bōbas bādōjōs,
Kur byus kōrst keiseleiti;
Staseišam rati zūbi,
Ti kōrssim keiseleiti. LFK 740, 29543

Rodas jautājums, kāpēc ķīseli nepieciešams kāst, ja ogas ir pats gardākais, kas tajā ir? Kas te īsti ir domāts? Atbildes atradu etnogrāfes Lindas Dumpes grāmatā “Latviešu tautas ēdieni. Latvijas vēstures institūta etnogrāfisko ekspedīciju materiāli.”[1]

Šķiet, ka tautasdziesmā domāts auzu ķīselis, kas ir senākais auzu ēdiens Latvijas teritorijā. Salīdzinoši ar miežiem un rudziem, kas bija senākā labība Baltijas jūras valstīs un audzēti jau pirms Kristus, auzu plašāka audzēšana attīstījās tikai 19. gadsimta beigās. Auzas galvenokārt audzētas zirgu barībai, bet tika izmantotas arī cilvēku uzturam. Sākotnēji ķīselis nebija nekas salds – tas bija sarecināts, ieskābēts auzu miltu novārījums, ko ēda kopā ar sviestu vai taukiem.  “Tas ieviesās, jo auzām bija labas skābšanas īpašības. Auzu ķīselis bija rituāls ēdiens kāzās un bērēs Austrumeiropas daļā, kur auzas audzētas plašāk, sevišķi slāvu un somugru tautām, bet arī Baltijas austrumu joslā. Latvijā izplatītais nosaukums “ķīselis” ir slāvu cilmes, cēlies no vārda кислый (skābs). Laika gaitā “ķīselis” pārnests uz Latvijā iecienīto augļu un ogu saldo ēdienu.”[2]

Lūk, recepte no Aknīstes:
“Auzu miltus ar visām sēnalām iejauc ūdenī pabiezā putriņā. Ieliek maizes garozas, ieraudzē podā. Rūgt jānoliek siltā vietā. Jārūgst kādu nakti. Kā skābuma smaka, tā to izkāš. [..] Pēc tam šo šķidrumu vāra uz lēnas uguns. Lai nepiedegtu, vienmēr jāmaisa. Ķīselis gatavs tad, kad sit mutulis un kļuvis biezs. Ēd ar saldu pienu, saldu ūdeni vai taukiem. Ķīseli ar taukiem samaisa visai saimei. Smukāka izskata pēc nolej vēl kādas karotes pa virsu ar tiem pašiem taukiem. Gurkst vien, kad ēd, tik gards.” Anna Vīķe, 75 g.v., Daugavpils raj. Aknīstes c. Červonkās, 1952, E 2, 201.[3]

Šāds ķīselis man bērnībā noteikti liktu saviebties. Jau iztēlojos to gurkstēšanu. No auzām to mēdza gatavot Latvijas austrumu daļā, bet mana vecāmamma Lidija, kā īstena kurzemniece, taisīja ķīseli no ogām. Viss ķēķis smaržoja. Nebija nekādas vajadzības to kāst.

Una Smilgaine


[1] Dumpe, L. Latviešu tautas ēdieni. Latvijas vēstures institūta etnogrāfisko ekspedīciju materiāli. Rīga: Zinātne, 2009.

[2] Turpat. – 20.-22. lpp.

[3] Turpat. – 40. lpp.

Komentēt

Filed under Uncategorized

..Bij manā pūriņā izsautēta ievas nūja..

Screen Shot 2020-10-28 at 20.09.42

Pārskatot apdziedāšanās nodaļu topošajā kāzu dziesmu otrajā sējumā, redzam, ka viena no bagātākajām tekstu skaita ziņā ir vīra mātes un sievas mātes apdziedāšana. Šajā apakšnodaļā atšķirībā no citām mazāk pievērsta uzmanība izskata vai apģērba apdziedāšanai/ raksturošanai, vairāk koncentrējoties uz vedeklas ienākšanu ģimenē, jo īpaši viņas attiecībām ar vīra māti. Zīmīgi, ka no aptuveni 12 000 tekstiem saticīgas, labvēlīgas attiecības redzam vien nedaudz vairāk kā 1000 tautasdziesmās. Pārējās savukārt varam vērot divu sieviešu konfliktējošu attiecību veidošanos, iezīmējot iespējamos scenārijus. Nākotne no abu pušu skata tiek zīmēta sarežģīta, jo:

Tāda bija dēla māte
Kā raibā, rūzainā,
Kā raibā rūzainā,
Kas gulēja cintiņāi. Lielvārde 568, 1785

Tai pretī:

Vīra māte bēdājās:
Nebūs darba darītāja!
Nebēdā, vīra māte,
Visus darbus apdarīšu:
Visus tavus sirmus matus
Pa vienam izplūkāšu. Viesiena, 1838, 925

Šajās tautasdziesmās vedeklas solījumi likt vīramātei strādāt un viņu fiziski ietekmēt – sist un dunkāt, badināt, pat slīcināt un noindēt atklājas vedeklas un vīra mātes samērošanos spēkā un varā, cīnoties par saimnieces godu. 

Ko lieliesi, dēlu māte,
Es jau tevi uzvarēju:
Man piedera tavs dēliņš,
Tavu klēšu atslēdziņ’s! Katvari, 1737, 2893

Tādējādi šīs tautasdziesmas lieliski ilustrē dainu pētnieces V. Vīķes-Freibergas tēzi, ka apdziedāšanās dziesmas bija nepieciešama kāzu rituāla sastāvdaļa, lai topošo radinieku puses izlādētu negatīvās emocijas sabiedriski pieņemamā veidā[1], kam visticamāk nebija konsekvenču tālākajā sadzīvē.

Aptuveni 20% no vīra mātes un vedeklas attiecībām veltītajām dziesmām vēsta par vedeklu, kas draud vīra mātei. Daudzi teksti stāsta par gatavošanos šim brīdim, piemēram:

Trim starām pīcku viju,
Liku pūra dibenā:
Divas staras vīram situ,
Trešo – vīra māmiņai. Ranka, 828, 7204

Dziesmas liecina, ka pūrā likta arī Dzelžiem kalta riņķanīca Sarkaņi 72, 4243, Trim žuburiem kaņčukīte Līvbērze 1560, 2766 vai Rīgā pirkta kārpačiņa 1600, 10773, Trīs čigāna džindžaliņas Sarkaņi 72, 15355; Latgalē pat Ir tārauda zūbeniņš Viļaka 1761, 274. Šie ir tikai daži piemēri no tautasdziesmās saglabāto pātagu un nūju krāšņajiem apzīmējumiem dažādos Latvijas  apvidos. Vienlaikus teksti liek noprast, ka šīs pātagas nav vienkāršas: tās ir drātīm pītas, šūtas, rakstītas un kaltas. Dziesmas rāda, ka vedeklai pātagu gādā ar ne mazāku rūpību, kā pārējo pūru, ko varētu uzskatīt pat par cieņas apliecinājumu pretiniecei. 

Blakus pātagām kā ierocis cīņai ar vīra māti minētas nūjas (arī bauzes, bozes, rungas, rīkstes, vāles, spieķi, kūjas u.c.):

Nebēdā, vīra māte,
Tava tiesa nezudīs:
Sutināta ievas nūja
Manā pūra dibenā. Durbe 94, 3689

Lai gan sākotnēji var šķist, ka nūjas varētu būt vienkāršākas, vairāk pētot redzam, ka tā nav. Tās ir īpaši apstrādātas: sutinātas, vītinātas, kaltētas – veidos, kas palielina koksnes izturību. Koksnes īpašības ir ietekmējušas arī izejmateriāla – krūmu vai koku izvēli šajās tautasdziesmās. Visbiežāk minētas ievas nūjas, tad popularitātes ziņā seko lazda un osis. Retāk, bet sastopam arī bērzu, apsi, kārklu, vīksnu un citus kokus. Vienā gadījumā minēts arī pliemders (Lancenieki 1127, 2101) – apvidvārda variants pliederam, ar kuru atkarībā no vietas apzīmēja parasto ceriņu, irbeni vai plūškoku[2].

Populārākais nūjas materiāls – ieva, salīdzinot ar osi un lazdu, koksnes raksturlielumos ir mīkstāka[3], bet vienlaikus – arī sīkstāka. Koksnes ziņā ieva tiek pieskaitīta mazvērtīgajiem kokmateriāliem, tomēr, kā rāda tautasdziesmas, nūjām ievas sīkstums labi noder. Savukārt oša koksne ir izturīga pret triecieniem, tādēļ bieži tiek izmantota darba rīku, ratu riteņu loku gatavošanā[4], tātad – arī sitamajai nūjai. Līdzīgi arī lazdas koksne tiek skaitīta pie cietajām, nodilumizturīgajām[5]. Tās plašu izmantošanu gan ierobežo stumbra resnums, tādēļ visbiežāk lazda izmantota spieķu gatavošanai[6]. Folklorists P. Šmits[7] tās stumbra taisnumu redz arī poētiski pārnestu tautasdziesmās, lazdu saistot ar tādām īpašībām kā krietnumu, piemēram, “lazda ļauna nevēlēja”, “blēņu neturēja”. Tas ļauj arī vīra mātes – vedeklas attiecību gadījumā lazdu skatīt kā poētisku taisnības aizstāvētāja ieroci, vienlaikus paplašinot skatījumu uz šo koku.

Tādējādi redzam, ka, raksturojot šķietami primitīvu fizisku sadursmi starp vedeklu un vīramāti, respektīvi, starp jauno un veco saimnieci, apdziedāšanās dziesmas atklājas kā bagāts avots gan kāzu rituālo dialogu dziļākai izpratnei, gan tautas valodas un etnogrāfijas pētījumiem.

Vēlot mierīgu dienu,

Ginta un Elga. 

Attēls no https://www.pinterest.com/pin/105553184990922880/


[1] Vīķe-Freiberga V. Dzintara kalnā. Rīga, Zvaigzne, 1993, 174. lpp.

[2] Ēdelmane I., Ozola Ā. Latviešu valodas augu nosaukumi. Rīga, SIA «Augsburgas institūts», 2003.

[3] Kuksovs V., Kuksovs J. Materiālu mācība galdniekiem un namdariem. Rīga, Zvaigzne, 1974, 75. lpp.

[4] Latvijas amatniecības kameras mācību materiāli http://www.lak.lv/uploads/filedir/6.pdf

[5] Kuksovs V., Kuksovs J. Materiālu mācība galdniekiem un namdariem. Rīga, Zvaigzne, 1974, 75. lpp.

[6]  Latvijas amatniecības kameras mācību materiāli http://www.lak.lv/uploads/filedir/6.pdf

[7] Šmits P. Koku loma mītos. Latvju tautas daiņas. 1. sēj. Rīga, Literātūra, 1928, 113.lpp.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Kāda nezināma sērga – varbūt atpazīsti?

slimība
Darbs pie “Latviešu tautasdziesmu” akadēmiskā izdevuma 12. sējuma nerimstas arī pandēmijas laikā. Sociāli distancējoties un strādājot mājās, šobrīd darbojamies ar kāzu apdziedāšanās dziesmām.
Apdziedāšanās dziesmu nodaļā, kas veltīta viesu izskatam, esam uzgājušas divus interesantus tekstus no Alsungas, kuros minēta kāda slimība – melmara kaite vai melmeņa sērga.

Šīs, cerams, ne lipīgās slimības atpazīšanā nepieciešama jūsu palīdzība. Ja esat dzirdējuši par tādu kaiti, priecāsimies, ja pastāstīsiet!

Grūžam, grūžam
Melmara zāles;
Ādamam brāļam
Melmara kaite. K 1244, 8412

Trīnītei māsai
Melmeņa sērga;
Cits grūda dillītes,
Cits sinepītes,
Deviņas nabadzes

Ālantas grūda. K 1708, 212
Vēlot veselību,
Una.

1 komentārs

Filed under Problēmjautājumi rakstīšanas procesā

Div’ dūjiņas gaisā skrēja vai div’ baloži peļķē dzēra?

two-homing-pigeon-brid-drinking-water-roof-floor_34013-539

Katru gadu novembrī godinām Latvijas brīvības cīņu dalībniekus.
Dažādos medijos un piemiņas pasākumos bieži skan strēlnieku dziesmas, kuru vidū
viena no populārākajām ir “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”.

Dziesma pirmo reizi publicēta Jāņa Cimzes krājumā “Dziesmu rota” (1874.g., 3. sēj, Nr. 67), kas ir viens no izdevumiem, kas ietekmējis latviešu koru kultūras veidošanos. 

Šādu pat pierakstu, turklāt ar atsauci uz J. Cimzes publikāciju, atrodam arī Andreja Jurjāna savāktajos mūzikas materiālos. Šī dziesma 1 variantā pierakstīta Meņģelē, fiksējot tikai 1. pantu: 

Screen Shot 2019-11-11 at 12.49.31.png

Ekrānšāviņš no digitalizētās A. Jurjāna kolekcijas  [1495] Latviešu folkloras krātuvē http://garamantas.lv/lv/file/457060/1495-Jurjanu-Andrejs-01-0067

“Div’ dūjiņas” atrodam arī Emīļa Melngaiļa krājumā “Latviešu mūzikas folkloras materiāli” 1. daļā, Nr. 325 (1951.g.), ar nelielām variācijām piedziedājumā, bet ar atšķirīgu tekstu. 

J. Cimze “Dziesmu rota”, 3.sēj., Nr. 67

1.Div' dūjiņas gaisā skrēja,
Abas skrēja dūdodams.
     Piedz. Ai, ai, aijā,
     Abas skrēja dūdodams.

2. Div' bāliņi karā jāja,
Abi jāja domādam'. 

3. Vai būs jāti, vai nejāti,
Vai palikti sētiņā?

4. Kur palika mans bāliņis,
Karodziņa nesējiņš?

5. Tur palika mans bāliņs
Uz tām leišu robežām.

E. Melngailis “Latviešu mūzikas folkloras materiāli” 1. d. Nr. 325

1.Div' dūjiņas gaisā skrēja,
Abas skrēja dūdodams.
   Piedz. Oi, oi, oi,
   Abas skrēja dūdodams.

2. Div' brālīši karā gāja,
Abi gāja domādam'. 

3. Vai būs ieti, vai neieti,
Vai palikti sētiņā?

4. Sētiņāi laba dzīve,
Jaunas meitas gultu tais'.

5. Kas taisīti zaldātami,
Tālu ceļu gājējami.

6. Akmens mīkstis spilventiņis,
 Dubļi smalkis paladziņis.

 

Ar līdzīgu sižetu, bet citādām melodijām atrodam vēl divas dziesmas jau iepriekš minētajos E. Melngaiļa materiālos: 

melngailis-2.jpg

Mengailis

Līdzīgu tekstu atrodam arī Andreja Jurjāna pierakstos. Zīmīgi, ka tekstā baloža vietā – dūja. 

Screen Shot 2019-11-11 at 13.14.11.png

 Ekrānšāviņš no digitalizētās A. Jurjāna kolekcijas [1495]  Latviešu folkloras krātuvē http://garamantas.lv/lv/file/457063

                Salīdzinot šos tekstus ar līdzīgiem “Latvju dainās”, redzam, ka, pirmkārt, no 47 dziesmu variantiem divos kara dziesmu tipos (LD 31955 un LD 31956] pārliecinošā vairākumā runāts nevis par dūjām, bet baložiem. Divos variantos atrodam gulbjus. Turklāt 42 variantos baloži dzer peļķē vai strautā un tikai 4 lido. Dūja minēta tikai vienā variantā, kurš iekļauts “Latvju dainu” papildinājumos – 5. sējumā, kas iznāca 1915. gadā. Tas nozīmē, ka Krišjāņa Barona rokās teksts nonācis jau pēc kara dziesmu (4. sēj.)
publicēšanas 1910. gadā. Turklāt “dūju” varianta iesūtītājs Reinis Bite bijis no Vecbebriem (netālu no Kokneses) – reģiona, kur kordziedāšana bija populāra. Tādējādi Bites iesūtījums apliecina J. Cimzes publicētās dziesmas iedzīvošanos tautā ar koru repertuāra starpniecību. 

                  Variantus, kur putni “darbojas” ūdenī, gan arī to vērošana lidojumā varētu uzskatīta par zīmju vērošanu, konkrētāk – zīmi uz pārmaiņām. Šādi vērojumi ir bieži sastopami folklorā. Analoģisks, piemēram, ir ticējums: “Ja pirmo reizi pavasarī redz starku laižamies, tad tā vasara būs nemierīga – daudz būs jāceļo.” [LTT, 28737] Savukārt baloža izmantojums šādā aspektā varētu būt saistīts ar balodi kā vienu no “dvēseļu putniem” folklorā:  “..mirstot dvēsele var zināmos gadījumos viņu [dzīvnieku vai putnu] izskatā miesu atstāt.” Tas saistāms ar kristīgo ticību, kur kā balodi attēlo Svēto Garu jeb Trīsvienības trešo locekli

               Jāpiezīmē, ka motīvs, kur balodis izmantots salīdzinājumam ar brāļiem, kas dodas karā, ir sastopams arī lietuviešu tautasdziesmās. Interesanti, ka tur variantos “..vai būs dzerti, vai nedzerti?..” parādās arī govs tēls

              Atgriežoties pie latviešu dziesmām, ir jautājums, no kurienes, kādēļ šodien tik populārajā dziesmā radušās “Div’ dūjiņas”? Ka šāda varianta tradīcijā nav bijis, izslēgt nevaram, jo K. Barona apkopotie materiāli pārstāv tikai 42% Latvijas teritorijas. 

             Latviešu valodā vārds “dūja” aizgūts no vec-lejasvācu valodas, kur “dūve” nozīmē balodis. Jādomā, tas ienācis līdz ar dažādām reālijām, nevaram nepieminēt arī romantisko un sentimentālo literatūru, kas latviešu vidū pamazām gūst popularitāti 19. gs. pirmajā pusē. Nenoliedzot, ka J. Cimze ir publicējis reti sastopamu tautasdziesmas versiju, tikpat iespējams, ka laikmeta gaisotnes iespaidā viņš aizstājis “balodi” ar “dūju”, kas šķiet poētiskāk un romantiskāk, arī labskanīgāk.  

             Otrkārt, “Latvju Dainās” atbilstošajos tipos nav dziesmu ar nobeigumu, kādu publicējis J. Cimze, proti – par brāļa krišanu karā. “Latvju Dainu” teksti apcer grūtos karavīra dzīves apstākļus: bez mājām, bez gultas u. tml., bet nerunā par nāvi. Tautasdziesmu sākums, kuros minēts, kā baloži dzer no peļķes, šķiet izteiksmē piezemētāks, tuvāks zaldāta dzīves aprakstam: 

“..Sausas skujas zaļa zāle,
Tā zaldāta guļas vieta,
Uz akmiņa galvu lika,
Kājas mirka Daugavā.” [LD 31956] 

             Jau iepriekš esam rakstījušas, ka vienam tautasdziesmas tekstam var būt vairākas melodijas, vienai melodijai – vairāki teksti, interesanti ir, kurš un kādēļ iemanto popularitāti tautā. “Div’ dūjiņu” gadījumā  popularitāti, jādomā, ietekmējis J. Cimzes krājums “Dziesmu rota”. To lieliski varam vērot “Latviešu tautasdziesmu” akadēmiskajā izdevumā, kur tikai aptuveni pusgadsimtu pēc “Latvju Dainām” dziesmu skaits “Div’ dūjiņu” tipos (LTdz 22277 – 22287) ir pieaudzis no 50 līdz 532 (!) un dūjas tajos minētas 132 reizes. Īpaši gribētos izcelt šo tekstu:

“Div' dūjiņas gaisā skrēja,
Abas skrēja dūdodamas;
Div' bāliņi karā jāja,
Abi jāja domādami: 
Vai būs jāti, vai nejāti, 
Vai palikti sētiņā? 
Kur palika mans bāliņis,
Karodziņa nesējiņš? 
Tur palika jājējiņš
Uz tām leišu robežām. 
Tur staigāja Dieva dēli,
Dvēselītes lasīdami.
Atraduši dvēselīti,
Ietin baltā villainē,
Ienes svētā pavenī,
Gulda Dieva šūpulī,
Liek eņģeli šūpotāju.
Tas dziedāja šūpodams:
Aijā mīļā dvēselīte,
Karā kauta, nemirusi.” V 1600, 23144

Tam pierakstīti vēl 30 varianti,  bet atšķirībā no citiem, kur mijas “dūjas” un
“baloži”, šai dziesmai sākumā konstanti gaisā skrien dūjas. Vērojams, ka dziesmas
turpinājums attīstījies lielākoties uz J. Cimzes publicētā teksta pamata, kam pievienotas
pārdomas, kas notiek ar dvēselēm kara laukā un kur tās pēc tam nonāk. Domājams, ka šo dziesmu noslēgums sasaucas ar kristīgajā ticībā un Rietumeiropas kultūrā izplatīto dūju kā dvēseles simbolisku atveidu, tā rādot šo priekšstatu ienākšanu latviešu kultūrā.

Ar kādiem vārdiem šo dziesmu dziedat Jūs? 

Liels paldies par palīdzību šī raksta tapšanā etnomuzikologam Vilim Bendorfam! 

Vēlot košas dziesmas Patriotisma mēneša pasākumos,

Ginta.
Attēls no: https://www.freepik.com/premium-photo/two-homing-pigeon-brid-drinking-water-roof-floor_5712238.htm#page=1&query=homing%20pigeon&position=20

1 komentārs

Filed under Uncategorized

Ievads “Nerātno dziesmu” lasīšanā

            Strādājot pie kāzu dziesmu otrā sējuma, kura lielāko daļu veidos apdziedāšanās dziesmas, esam dzirdējušas gan cerīgu, gan reizē norūpējušos jautājumu par to, vai tiešām sējumā tiks iekļautas arī kāzu rituālam piederīgās nerātnās dziesmas. Kas īsti ir nerātnās dziesmas, kāpēc tās līdz šim skatītas atrauti no pārējās tautasdziesmu tradīcijas un kādā veidā būs iestrādātas akadēmiskā tautasdziesmu izdevuma jaunajā sējumā – par to diskusiju sākām “Delfu” portāla kultūrprojektā (Došu savu ezeriņu kumeliņu peldināt: seksuālie vēstījumi latviešu folklorā). Turpināsim to mūsu blogā, sējuma izstrādes gaitā aicinot jūs iesaistīties sarunā gan par nerātno dziesmu sociālajiem, ētiskajiem, rituālajiem, valodnieciskajiem u.c. aspektiem, gan par konkrētu tekstu nozīmi.

Screen Shot 2019-10-14 at 12.33.53

Ekrānšāviņš no https://www.delfi.lv/vina/ka-latvietis-par-seksu-macijas/dosu-savu-ezerinu-kumelinu-peldinat-ka-latvietis-seksu-macijas.d?id=51469527 (skatīts 16.10.2019.)

Komentēt

Filed under Uncategorized

Uzmanīgi lasot tautasdziesmu

6a00e54fcf738588340191026979b6970c-800wi.jpg

Gatavojot kāzu dziesmu izdevumu, kārtojot tur publicējamās dziesmas tematiski, redzam, ka ir tautasdziesmas, kas veido kuplu dziesmas tipu, bet ir arī tādas, kuras pierakstītas tikai vienā variantā. Tās mēdz saukt par viendziesmām.

Nedod, Dievs, to redzēt, 
Ko redzēju sapinā:
Es redzēju vīra māti
Vītolā kūkojam. Barkava, 530, 1209

Par ko tad ir šī viendziesma? Sākotnēji šķiet, ka tautasdziesmā raksturota dzīve tautās, attiecības ar vīra māti. Uz to vedina arī K. Barona kārtojums līdzīgu dziesmu ievietojot pie “Kāzu dziesmām”, kur apdziedāšanās dziesmās īpaša nodaļa veltīta (ne-)satikšanai ar sievas māti vai vīra māti.

Es redzēju velna māti 
Aiz upītes ābelē;
Tā nebija velna māte,
Tā bija mana sievas māte. LD 23183.1 (pierakstīta Suntažos). 

Jāpiezīmē, ka šajā un arī līdzīgajās dziesmās par velna mātēm sauktas gan vīra, gan sievas mātes.

Nedaudz citu skatu uz pirmo minēto tautasdziesmu paver, ja skatām tās pirmās divas rindas. Proti, sapņošana vedina domāt par zīlēšanu, kas ir visai izplatīts nāktones pareģošanas veids ne tikai latviešu, bet arī citu tautu folklorā. Atsaucoties uz Z. Freida un K. Junga pieeju, tā ir zempaziņā esošās informācijas realizācija, kas atklāj gan cilvēka īsto dabu, dziņas, vēlmes u. tml., kas ikdienas dzīvē tiek apspiestas.

Nenoliedzot, ka vīra vai sievas māti sapnī var redzēt arī pēc kāzām kā priekšvēstnesi nelaimei (sk. sākumu “Nedod, Dievs! [..]”) un meklējot, kas vēl var sēdēt kokā, paralēli varam skatīt arī šādu tautasdziesmu :

Dzied', meitiņa, apskaties,
Kas tup egles galiņē:
Vanags egles galiņē
Tīko tavu vaiņadziņu. LD 459.1

Kā zināms, vanaga tēls folklorā saistīts ar tautu dēlu, kas dodas zagt vai nolūkot līgavu un koku var izmantot kā slēptuvi. Svarīgi piezīmēt, ka ne tikai tautu dēls varēja nolūkot līgavu. Šāda funkcija precību tradīcijā bijusi arī dēla (vīra) mātei. Piemēram,

Dēlu māte, vilku māte,
Abas vienu ceļu tek;
Vilku māte jērus gūsta,
Dēlu māte malējiņas. /LD 23566-3/

Lasot aplūkojamo tautasdziesmu šādā kontekstā, tekstu ir iespējams interpretēt kā meitas pareģojumu un bailes par iešanu tautās, ko reprezentē vīra mātes ieraudzīšana vītolā. Tā kļūst skaidrs, ka dziesma piederīga precību dziesmām, kur meita vēl tikai lūkojama, kur tā vairās un slēpjas, nevēlēdamās iet tautās.

Šādi dziesmu lasījumi parāda tautasdziesmu daudzslāņainību, variēšanos un neviennozīmību, kas var lasītāju aizvest uz detektīva cienīgiem atklājumiem.

Vēlam aizraujošus tautasdziesmu lasījumus!

Attēls iegūts https://windling.typepad.com/blog/2013/05/the-dark-forest.html

Komentēt

Filed under Uncategorized