..Bij manā pūriņā izsautēta ievas nūja..

Screen Shot 2020-10-28 at 20.09.42

Pārskatot apdziedāšanās nodaļu topošajā kāzu dziesmu otrajā sējumā, redzam, ka viena no bagātākajām tekstu skaita ziņā ir vīra mātes un sievas mātes apdziedāšana. Šajā apakšnodaļā atšķirībā no citām mazāk pievērsta uzmanība izskata vai apģērba apdziedāšanai/ raksturošanai, vairāk koncentrējoties uz vedeklas ienākšanu ģimenē, jo īpaši viņas attiecībām ar vīra māti. Zīmīgi, ka no aptuveni 12 000 tekstiem saticīgas, labvēlīgas attiecības redzam vien nedaudz vairāk kā 1000 tautasdziesmās. Pārējās savukārt varam vērot divu sieviešu konfliktējošu attiecību veidošanos, iezīmējot iespējamos scenārijus. Nākotne no abu pušu skata tiek zīmēta sarežģīta, jo:

Tāda bija dēla māte
Kā raibā, rūzainā,
Kā raibā rūzainā,
Kas gulēja cintiņāi. Lielvārde 568, 1785

Tai pretī:

Vīra māte bēdājās:
Nebūs darba darītāja!
Nebēdā, vīra māte,
Visus darbus apdarīšu:
Visus tavus sirmus matus
Pa vienam izplūkāšu. Viesiena, 1838, 925

Šajās tautasdziesmās vedeklas solījumi likt vīramātei strādāt un viņu fiziski ietekmēt – sist un dunkāt, badināt, pat slīcināt un noindēt atklājas vedeklas un vīra mātes samērošanos spēkā un varā, cīnoties par saimnieces godu. 

Ko lieliesi, dēlu māte,
Es jau tevi uzvarēju:
Man piedera tavs dēliņš,
Tavu klēšu atslēdziņ’s! Katvari, 1737, 2893

Tādējādi šīs tautasdziesmas lieliski ilustrē dainu pētnieces V. Vīķes-Freibergas tēzi, ka apdziedāšanās dziesmas bija nepieciešama kāzu rituāla sastāvdaļa, lai topošo radinieku puses izlādētu negatīvās emocijas sabiedriski pieņemamā veidā[1], kam visticamāk nebija konsekvenču tālākajā sadzīvē.

Aptuveni 20% no vīra mātes un vedeklas attiecībām veltītajām dziesmām vēsta par vedeklu, kas draud vīra mātei. Daudzi teksti stāsta par gatavošanos šim brīdim, piemēram:

Trim starām pīcku viju,
Liku pūra dibenā:
Divas staras vīram situ,
Trešo – vīra māmiņai. Ranka, 828, 7204

Dziesmas liecina, ka pūrā likta arī Dzelžiem kalta riņķanīca Sarkaņi 72, 4243, Trim žuburiem kaņčukīte Līvbērze 1560, 2766 vai Rīgā pirkta kārpačiņa 1600, 10773, Trīs čigāna džindžaliņas Sarkaņi 72, 15355; Latgalē pat Ir tārauda zūbeniņš Viļaka 1761, 274. Šie ir tikai daži piemēri no tautasdziesmās saglabāto pātagu un nūju krāšņajiem apzīmējumiem dažādos Latvijas  apvidos. Vienlaikus teksti liek noprast, ka šīs pātagas nav vienkāršas: tās ir drātīm pītas, šūtas, rakstītas un kaltas. Dziesmas rāda, ka vedeklai pātagu gādā ar ne mazāku rūpību, kā pārējo pūru, ko varētu uzskatīt pat par cieņas apliecinājumu pretiniecei. 

Blakus pātagām kā ierocis cīņai ar vīra māti minētas nūjas (arī bauzes, bozes, rungas, rīkstes, vāles, spieķi, kūjas u.c.):

Nebēdā, vīra māte,
Tava tiesa nezudīs:
Sutināta ievas nūja
Manā pūra dibenā. Durbe 94, 3689

Lai gan sākotnēji var šķist, ka nūjas varētu būt vienkāršākas, vairāk pētot redzam, ka tā nav. Tās ir īpaši apstrādātas: sutinātas, vītinātas, kaltētas – veidos, kas palielina koksnes izturību. Koksnes īpašības ir ietekmējušas arī izejmateriāla – krūmu vai koku izvēli šajās tautasdziesmās. Visbiežāk minētas ievas nūjas, tad popularitātes ziņā seko lazda un osis. Retāk, bet sastopam arī bērzu, apsi, kārklu, vīksnu un citus kokus. Vienā gadījumā minēts arī pliemders (Lancenieki 1127, 2101) – apvidvārda variants pliederam, ar kuru atkarībā no vietas apzīmēja parasto ceriņu, irbeni vai plūškoku[2].

Populārākais nūjas materiāls – ieva, salīdzinot ar osi un lazdu, koksnes raksturlielumos ir mīkstāka[3], bet vienlaikus – arī sīkstāka. Koksnes ziņā ieva tiek pieskaitīta mazvērtīgajiem kokmateriāliem, tomēr, kā rāda tautasdziesmas, nūjām ievas sīkstums labi noder. Savukārt oša koksne ir izturīga pret triecieniem, tādēļ bieži tiek izmantota darba rīku, ratu riteņu loku gatavošanā[4], tātad – arī sitamajai nūjai. Līdzīgi arī lazdas koksne tiek skaitīta pie cietajām, nodilumizturīgajām[5]. Tās plašu izmantošanu gan ierobežo stumbra resnums, tādēļ visbiežāk lazda izmantota spieķu gatavošanai[6]. Folklorists P. Šmits[7] tās stumbra taisnumu redz arī poētiski pārnestu tautasdziesmās, lazdu saistot ar tādām īpašībām kā krietnumu, piemēram, “lazda ļauna nevēlēja”, “blēņu neturēja”. Tas ļauj arī vīra mātes – vedeklas attiecību gadījumā lazdu skatīt kā poētisku taisnības aizstāvētāja ieroci, vienlaikus paplašinot skatījumu uz šo koku.

Tādējādi redzam, ka, raksturojot šķietami primitīvu fizisku sadursmi starp vedeklu un vīramāti, respektīvi, starp jauno un veco saimnieci, apdziedāšanās dziesmas atklājas kā bagāts avots gan kāzu rituālo dialogu dziļākai izpratnei, gan tautas valodas un etnogrāfijas pētījumiem.

Vēlot mierīgu dienu,

Ginta un Elga. 

Attēls no https://www.pinterest.com/pin/105553184990922880/


[1] Vīķe-Freiberga V. Dzintara kalnā. Rīga, Zvaigzne, 1993, 174. lpp.

[2] Ēdelmane I., Ozola Ā. Latviešu valodas augu nosaukumi. Rīga, SIA «Augsburgas institūts», 2003.

[3] Kuksovs V., Kuksovs J. Materiālu mācība galdniekiem un namdariem. Rīga, Zvaigzne, 1974, 75. lpp.

[4] Latvijas amatniecības kameras mācību materiāli http://www.lak.lv/uploads/filedir/6.pdf

[5] Kuksovs V., Kuksovs J. Materiālu mācība galdniekiem un namdariem. Rīga, Zvaigzne, 1974, 75. lpp.

[6]  Latvijas amatniecības kameras mācību materiāli http://www.lak.lv/uploads/filedir/6.pdf

[7] Šmits P. Koku loma mītos. Latvju tautas daiņas. 1. sēj. Rīga, Literātūra, 1928, 113.lpp.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s